Man arī tāpat kā
jēgai bija. Lasot šo diskusiju es redzu sevi kādreiz, un man arī ir kauns par lietām, ko esmu domājusi un runājusi. Es to varbūt neesmu cosmo klārējusi, bet ar draudzenēm gan, un man tiešām kauns.
Tie pat nav tādi racionāli un lēnprātīgi apsvērumi, bet tāda riktīga iekšējā cepšanās par šo tēmu.
Ja šī iekšējā cepiena nebūtu, tad kaut kādi pavirši un virspusēji apkārtējo komentāri vai jautājumi par bērnu plānošanu neuzvilktu tik ļoti.
Precīzi! Par to jau arī ir stāsts, un tieši tāpēc diskusija ir tik bezjēdzīgi gara, kur sievetes uzvedas kā vīrieši, spļaudās ar savu ego, un lamājas.
Man arī bija cepiens par bērnu tēmu, bet tāpēc, ka man bija sāpe, un es zinu, kāda tā bija, un esmu to atrisinājusi. Bet neviena negrib pieņemt, ka problēma nav bērnā, problēma nav mātēs, kas pauž to, kā jūtas, un problēma nav egoismā ( tie ir tikai kairinātāji, kas atrodas ārpus jūsu ķermeņa, un kairina to jūsu sāpi, un tāpēc tādas dusmas un naids).
Man manu sāpi norādīja cits cilvēks. Bija saruna ar sievieti, kas nodarbojas ar psiholoģiju, nu es viņai stāstu par savu dzīvi, un ka negribu bērnus un laulības, un viņa man uzreiz: “vai tāpēc, ka tev ir kompleksi?” un nosauca kādi tieši man kompleksi. Es acumirklī paliku nikna, es paliku tik nikna, ka no dusmām paliku sarkana, jo viņa ne tikai atklāja manu vājo punktu, sāpi, bet vēl uzdrošinājās man to paziņot skaļi. Saruna notika šī gada sākumā. Visu šo gadu par bērnu tēmu turpināju cepties (tāds stulbums cepties, jo man tak nemaz viņa nav), un jāsaka, ka arī to sievieti ienīdu. Līdz vienā mirklī sev pajautāju, bet kāpēc es jūtos tik nelaimīga un neapmierināta, ja man reiz ir viss, ko gribēju un sasniedzu? Tāpēc, ka es pati sevi ieslodzīju būrī, un negribēju no tā izlīst, jo man izdevīgi bija tur atrasties, un turpināt cepties. Un tam cēlonis bija mana sāpe. Un tagad, kad esmu sevi paanalizējusi un tikusi ar sevi galā, varu atzīties, ka karjerai baigi dzinos, jo bēgu pati no sevis(bet karjeriste tomēr vēl dziļi sirdī esmu). Jo acīmredzot jau zemapziņā zināju un jutu, ja es bēgšu, es varēšu aizbēgt pati no sevis, un izlikties, ka viss ir kārtībā un esmu laimīga. Un es beidzot tiešām jūtos lamīga, apmierināta un atbrīvota, ka pieņēmu visu, visu izrunāju, un man ir viegli, man nesāp vairs. Šo sajūtu tiešām grūti aprakstīt, bet tā ir lieliska. Jo āķis pat nav tajā, ka tagad gribu mazuli, bet tiekot galā ar sevi, atbrīvojoties no sava kompleksa, problēmas ir atrisinājušās arī citās jomās. Un es beidzot jūtos kā sieviete. Ceru, ka mazulis kādreiz būs, jo dzīve arī var tiešām nežēlīgi atspēlēties par domām un vārdiem, ko esmu teikusi. Jo gribu ģimeni, nevis vienkārši ģimeni, bet vīru un bērnu, jo vismaz man ģimene skaitās vērtība. Karjeru varu uzbūvēt ātri, jo esmu mērķtiecība un zinu ātrumu, kādā visu iegūstu. Tā kā ar karjeru problēmu nav.
Man ir kaķis, visu mūžu ļoti gribēju, un beidzot dabūju. Un mīlu un dievinu viņu ļoti, un tiešām reizēm uz viņu skatos kā uz bērnu. Un bieži aizdomājos, kāpēc tā? Kāpēc tik ļoti mīlu (neņemot vērā, ka esmu jauks cilvēks). Mīlu tāpēc, ka gribas kaut ko mīļot, rūpēties, ņemties un aizsargāt. Tātad instinkts man bija vienmēr, kas izpaudās uz kaķi, problēma bija manās smadzenēs. Toties tagad zinu, ka būšu izcila māte. :D
Un vēl man personīgi liekas, ka man vienlaicīgi vairākas lietas sakrita, kāpēc man notika apjausam. Es beidzot tiku ar sevi galā + es esmu izdzīvojusi to bērnišķīgo jaunības maksimālismu + izdzīvojusi karjeras un sevis meklēšanas un dzīves baudīšanas posmu + man liekas, ka man laikam ieslēdzās bioloģiskais pulkstenis :D (man ir 27 gadi).
Viennozīmīgi varu teikt, ka beidzot esmu laimīga un apmierināta, un šī tēma man neaizskar, toties redzu citu dalībnieču sāpi.
689
