Ja vien lielās brēcējas sevi redzētu no malas, jums tiešām paliktu kauns. Tik liels naids un dusmas par kaut ko, kas pat neeksistē (jo jums bērnu nav, par ko cepiens?) Es ceru, ka jūs neesat tik naivas, un tiešām nedomājat, ka jūsu draugiem/radiem/ģimenei no sirds rūp, vai jums būs bērni un kad. Visdrīzāk viņiem viens pīpis par jūsu dzīvi. Tā ir viena no tēmām par ko parunāt, jo nav par ko citu runāt. Tas nav jāuztver tik sakāpināti.
Protams, ir sievietes, kuras bērnus negrib, jo ir pašpietiekamas, tiešām veido karjeru, darbojas sabiedrības labā, bet cosmo noteikti nesēž, un nestrīdas ar svešiniecēm, lai pierādītu savu taisnību.
Pati vēl nesen biju no brēcējām, kas bērnus negribēja, pat apsvēru domu nosiet olvadus, un attaisnoju to ar vēlmi pēc brīvības, dzīves bez saistībām, vēlmi laiku veltīt sev un pilnveidoties, karjeriste un vispār esmu baigā egoiste, un ar to vēl lepojos (cik šausmīgi). Bet manas vērtības mainījās, un drīzāk smadzenes pārstrukturizējās. Tāpēc varu pastāstīt par savu pieredzi un skatījumu.
Problēma jau patiesībā nav bērnā, bērns te ne pričom. Un problēma arī neslēpjas vēlmē pēc brīvības, neatkarības, egoismā un kā tur vēl. Aiz tā visa slēpjas dziļas psiholoģiskas problēmas, jo kāpēc tik necienīgi jārunā par sievietēm, kurām bērni ir un tos grib. Nu negribi, tad negribi, pasaki to un aiz cieņas tak apklusti, nevis dienām vārīties par tik bezjēdzīgu tēmu un tik aizskarošā tonī.
Pa punktiem varu pastāstīt par maniem secinājumiem un novērojumiem.
1. Vēlme pēc brīvības, un saistībām, jo bērns to ļoti ierobežos. Kurš teica, ka ierobežos? Gan jau pati tik izdomāji. Protams, ka bērns ieviesīs korekcijas ikdienā, jo tas būs kas pilnīgi jauns un nepieredzēts. Bet tā būs tikai TAVA izvēle ļaut, lai bērns ierobežo. Ir tiešām daudz ģimeņu, kas ceļo ar visiem bērniem, traucēklis tas nav. Ja jūsu paziņu lokā visi ir mājās sēdētāji, visdrīzāk tā bija viņu labprātīga izvēle. Un varētu padomāt, ka vīri un draugi nav saistības, kas patiesībā ierobežo darīt, ko un kad labpatīkas, bet no tā gan atteikties negribas. :-D
2. Vēlme laiku veltīt sev un pilnveidoties. Tas ir tikai apsveicami, ka ir tāda vēlme, un kaut kas tiek darīts lietas labā, bet cik ilgi pilnveidosies? Visu mūžu, līdz pensijai? Visas pasaules zināšanas gribas apgūt? Kāda apgūst molekulāro bioloģiju, kam veltīt visu laiku? Apšaubu. Dīvainā kārtā, apgūstot visu, ko gribēju, un domājot, ka man karjerai vajadzēs, no tā jutos tukšāka nekā vienkārši mierīgi baudot dzīvi un cilvēkus sev apkārt. Un baigi ceļot, oh really? Jūs tiešām ceļojat ik pēc diviem mēnešiem? Bet tiešām ceļojat tā, lai uz divām nedēlām iepazītu citu valsti, jo dažas dienas citā valstī ir velta laika un naudas tērēšana, un īstenībā ļoti nogurdinoši, ja atklāti runājam. Ir man bijis peridos, kad biežāk ceļoju. Bija patīkami un forši, bet drīzāk nogurdinoši. Jo visa tā lidošana, kravāšanās, braukšanu uz-no lidostas, adaptēšanās, nu tas ir nogurdinoši.
3. Karjerisms. Dziļi saknē esmu karjeriste un darbaholiķe. Visu savu laiku veltīju darbam, sasniegumiem, izaugsmei, un sasniedzu arī max līmeni, ko varēju sasniegt. Un tagad es mainu jomu, jo LV darba tirgus ir nu ļoti mazs, un lai kļūtu par CEO kādā lielā uzņēmumā, kāds laikam jānovāc. :-D Un manas naivās ilūzijas par karjeru ir izgaisušas, jo kas visdrīzāk Latvijas mērogā skaitās karjera. Visdrīzāk darbs tavā jomā, kur ieguvi arī izglītību. Ja esi centīgs un izrādi iniciatīvu, tad iegūsti algas pielikumu, darba paaugstinājumus, bonusus, ir iespēja papildus apgūt zināšanas. Vari manīt, uzņēmumus, nozares, bet shēma, kā tiec līdz augšai nemainās. Un es sapratu, ka manā izpratnē tā nav karjera, tas ir darbs, kurā tev maksā algu, un ir iespēja papildināt zināšanas. Es par karjeru saucu, ja tiešām tavs darbs sniedz lielu labumu sabiedrības labā, ar savu paraugu un motivāciju, tu palīdzi citiem uzlabot viņus dzīves. Apšaubu, ka šādi cilvēki sēž cosmo. Un tāpēc nolēmu strādāt nevis smagi, bet gudri, un mainu uz jomu, kur es būšu brīva no klasiskā 9.00-18.00 darba laika, lai tiešām lietderīgi veltītu laiku savām interesēm, kur arī vieta bērnam atrastos.
4. Egoisms. Ha, nu šī ir laba otmazka, jo patiesībā zem šī arī slēpjas kompleksi, traumas, bailes. Bet ar egoismu nevajag lepoties.
Man varbūt ir vieglāk visu šo secināt, jo visu no augstāk minētā esmu darījusi un arī sasniegusi, un sapratu, ka, esot bez bērniem, nemaz nevarēju būt brīva, jo es pati sevi ieslodzīju “bezbērnu” krātiņā. Jo mani vispār neviens nekad nav spiedis radīt un dzemdēt bērnus. Tās bija manas pašas iedomas un fantāzijas, ko sev iedzinu, lai pasargātu sevi no saviem kompleksiem. Un bērnu man nav, un nebūs tuvākajā laikā, jo nav atbilstošs cilvēks blakus, bet ar naidu pret citām neizturos, un drudžaini nemeklēju attaisnojumus nedzemdēt.
Es piekritīšu autorei, kura minēja, ka daudzas ir pārskatījušās filmas par to skaisto brīvību, ceļošanu, bez maz hēdonistes dzīvi. Kad tu to visu iegūsti, tu saproti, ka nav tik skaisti kā domāji, un viss tiešām bija tavas ilūzijas.
Un tā, kas izteicās “noplukušas mātes mierinājuma vārdi”. Tev tiešām viss kārtībā? Kā vispār var šādi runāt? Šāda valoda vien pierāda, ka pašai autorei ir dziļas problēmas, ja nespēj pret citiem izturēties ar cieņu un toleranci.
689
