Nevar visas vēsturiskās tradīcijas mest vienā maisā iekšā ar šodienas bezpriģelu ar visiem tiem kroplīgiem selfijiem ar izbāztām mēlēm , jogām utt. .
.
Ir taču jāsaprot un jāuzzin sākumā , kāpēc tika uzņemtas post-mortem fotogrāfijas 19.-20.gadsimtā . Tolaik , ja runājam par 19 .gadsimtu , cilvēku mirstība , it sevišķi bērnu , bija ļoti milzīga , fotoaparātu gandrīz kā nebija , tāpēc šādas fotogrāfijas tika uzņemtas ar nolūku saglabāt piemiņu par radinieku , jo tās varēja būt vienīgās fotogrāfijas ģimenē !
Savukārt , 20 .gadsimtā bēru fotogrāfēšana , mirušā fotogrāfēšana zārkā, arī ir ar pavisam citu nolūku un domu . Šāda tradīcija pamatā izveidojās , jo bēres tika uzskatītas par tikpat nozīmīgu etapu cilvēka dzīvē kā piedzimšana un kāzas , piebilstot , ka arī šajā laikā fotogrāfēšanās skaitījās ekstra , ko ne visas ģimenes varēja atļauties un tikai retajiem pašiem bija savi fotoaparāti ar iespēju attīstīt bildes . Bēru ceremonijā varēja iemūžināt visus atnākušos , kas bija svarīgs dokumentāls artefakts .
.
Abiem šiem vēsturiskiem etapiem ir dokumentāla jēga un neviens tur neatļāvās ņirgāties par mirušo ar izbāztām mēlēm , izstieptām lūpām , vai demonstrēt savu lokanību .
(t)
1066
