Tātad tā. Divpadsmit pēcpusdiena. Es saldi guļu savā gultā līdz izdzirdu telefona zvanu. Svarīgs piezīmējums: zvana uz parasto sienas tālruni. Paceļu klausuli un tur kāda sieviete sāka: „Sveiki, vai tā ir A. F.? (manas mirušas mātes iniciāļi)”. Es sāku: „nē, bet kas ir?”.
- Es laikam runāju ar kādu ģimenes biedru, ja?
- Ja.
- Labi, esmu no aptaujas kompānijas (pat nepateica savu vārdu), mūs interesē jūsu ūdens kvalitāte. Vai jums būs brīvs britiņš?
- (es likos gulēt kaut kur astoņos no rīta, tāpēc tajā brīdī negribēju ne ar vienu runāt) Jūs zināt, tieši tagad nē. Bet vakarā būs, tā kā varat piezvanīt pēc sešiem.
- Skaidrs. Bet pēc sešiem mūsu ofiss nestrādā. Tāpēc vajag tieši tagad sarunāt cikos pie jums atnāks cilvēks.
- Cilvēks?
- Ja, viņš pārbaudīs jūsu ūdeņa kvalitāti dzīvoklī. Tas aizņems burtiski 20 minūtes. Tad cikos mēs varām pie jums pienākt?
- Eee, es nezinu, tas ir atkarīgs no A.F. Man vajag vispirms viņai paprasīt kad viņa ir brīva…
- Labi. A kāda jums adrese?
- Es nezinu vai varu jums dot to adresi vispirms nepajautājot A.F. atļauju, jo viņa ir dzīvokļa īpašniece nevis es.
- Skaidrs.
- *mēģinu kaut ko pateikt, bet tajā galā jau nolika klausuli pat neatvadoties*
Kas tā bija par hujņu? Kāpēc viņiem bija vajadzīga mana adrese? Vai jums arī šodien esot zvanījuši ar kaut ko tādu? :-/
1066
