Neesmu pierādīs rakstīt latviski – parasti daru to krieviski, tāpēc nespriediet pārāk skarbi.
Vienreiz es aizgāju kopā ar draugu uz ballīti. Ja pareizi atceros, tas notika 2015. gada novembrī. Viņš zināja, ka man nav draudzenes un izvēlējas man ar to palīdzēt. Tieši tāpēc pasauca uz to ballīti dažas meitenes, kuram arī nebija puišu. Draugs izlēma man piepalīdzēt un nedaudz piespēlēja. Viņš pateica vienai no meitenēm, ka es dzīvoju tajā pašā rajonā kur viņa. Nevaru pateikt ka meitene bija sajūsmā par to, bet pret arī neko neteica. Pēc ballītes mēs ar visiem atvadījāmies, draugs iekāpa savā automobilī un es paliku viens ar to meiteni.
Es nezināju ko pateikt, uznāca vecs labs klusuma moments un lai kaut kā uzkurinātu to sarunu es viņai pajautāju: „Nu ko, ejam?” :) Viņa uzreiz pajautāja man: „Uz kurieni???”. Un es atcerējos ka aizmirsu savam draugam pajautāt kādā tieši rajonā viņa dzīvo. Tāpēc es sāku viņai: „Nu ka „uz kurieni”? Tur, kur tu dzīvo!’’. „Bet tas tač ir tālu (es zināju ka viņa dzīvo pāri tiltam un mēs bijam kaut kur Blaumaņa ielas vidū). Labāk izsaucam taksi”. Tad es ieslēdzu savu alfa-tēviņu un teicu: „Nieki, nav jau tik tālu. Var jau arī pastaigāties, paelpot svaigu gaisu”.
Es negribēju braukt ar taksi, jo tad vajadzētu par to maksāt. Bet pats galvenais bija tas, ka taksī mēs jau nebūtu divatā. Bet es gribēju ar viņu aiziet līdz tam tiltam, parunāt, iepazīt viņu un, kad mēs būsim uz tā tilta, noskūpstīt viņu. It īpaši jo bija zvaigžņaina kaut arī nedaudz auksta nakts. Un kas būtu ar taksi? Nekas! Mēs vienkārši desmit minūšu laikā atbrauktu līdz viņas mājam un viss. Un man vēl nāktos stundu iet ar kājām, jo es dzīvoju pavisam pretējā pusē.
Bet viņa teica ka vienalga izsaukšot taksi. Tad es teicu, ka mans draugs ir kaut ko sajaucis, un ka es dzīvoju citā pusē. „A, redz kā... Nu tad labi” – teica tā meitene un piezvanīja manam draugam: „Saša? Saša, chaw. Tu vēl neesi aizbraucis? Nē? Tas ir labi. Varbūt tev ir brīva vieta automobilī? Tiešam? Labi, tūlīt būšu”. Rezultātā viņa aizbrauca uz mājam ar manu draugu un es paliku viens un savā vientulīgā lepnumā sāku iet uz nakts mikriņa pieturu. „Laikam, nebūs man šodien nekādu skūpstu uz tilta zem zvaigžņainiem debesīm” – es smagi izdvēsu.
1066
