Manā bērnībā un pusaudžu gados bija super sirsnīgie Ziemīši tikai tuvāko ģimenes locekļu lokā (vecāki, vecvecāki, brālis), ar dāvaniņām viss bija ierasts un pierasts. Bet vēlāk Zsv vakaram sāka pieslēgties visi pārējie radi. Sapratām to, ka ir galīgi crazy tagad uztraukties par dāvanu māsīcas jaunajam vīrietim, kurš arī ieradīsies, kur nu vēl apdāvināt visus radiniekus, tāpēc ar pārējiem vienojāmies, ka dāvanas dāvinām tikai bērniem, kuru radu saimē ir gana daudz. Bet nu jāatzīmē, ka tāpat aizkadrā uzdāvinu foršu paciņu vecvecākiem un vecākiem, bet tā, manuprāt, ir foršāk, nekā visiem radiniekiem un viņu otrajām pusītēm pienākuma pēc pa kādam sūdiņam. Tāpat arī dara pārējie un, ja godīgi, man prieks, ka mammas krustmāte labāk iztērē vairāk naudiņas sava mazbērna dāvanai, nekā man un manējam cenšas ko "kautkastačuviņiemjāuzdāvina" zem eglītes palikt.
Toties ar ēdienu gan mūsu ģimenē neviens neskopojas, svētku galds vienmēr vai lūzt pāri malām, un visi vēl pēc svētkiem ar paikas kastītēm bagāžniekos dodas mājup.