Būt kopā un nekrāpt?

Laikam esmu naiva,bet es ticu,ka var būt tādas attiecības,būt kopā ilgus gadus un nekrapt.
Vismaz es nevaru iedomāties,būt neuzticīgai savam draugam, cik ar draugu esam par šādām tēmām runājuši,arī viņš uzskata,ja cilvēki krāpj, tad viņiem nav jābūt kopā un nevar saprast,kādēļ vispār veidot attiecības,ja nespēj būt uzticīgi.
Labi, var attiecības izjukt, kad katrs iet savu ceļu,bet krāpt un dzīvot kopā pēc tam,tas gan nav normāli :-|

P.S. Es runāju par fizisku krāpšanu.

Cik būtu daudzi gadi?
Es gribu ticēt, ka var nodzīvot kopā bez krāpšanas, bet laikam jau retos gadījumos.

Un vai jūs piedotu fizisku krāpšanu?

Pašreiz, šajā momentā domāju, ka spētu piedot (atkarīgs gan no situācijas un attieksmes no krāpēja puses), jo stipri ticu tam, ka jebkurš var izdarīt muļķību, ko pats vēlāk stipri nožēlo, bet tas nenozīmē, ka cilvēks uzreiz ir 'norakstāms'. Bet šis nav īpaši vērā ņemams viedoklis, jo neesmu tādā situācijā reāli bijusi.

Īsti laikam neticu, ka var nodzīvot visu dzīvi kopā un kad neviens no abiem nav nokrāpis otru (vienalga, vai tā būtu fiziska krāpšana vai emocionāla). Lai gan.. Ja jau viens no pāra ir absolūti monogāms, kāpēc gan lai viņš nevarētu atrast sev tieši tādu pašu monogāmo? :D Vnk es nepazīstu nevienu pāri, kur viens vai otrs nebūtu kādreiz nokrāpis. Diemžēl. (iet runa par ģimeni, tuvākajiem draugiem vai viņu vecākiem. Nerunāju par kolēģiem vai attālākiem paziņām. Par viņu dzīvēm un uzskatiem nezinu)

Nezinu, man poh. Es pat uz sekundi nesatiktos ar tādu kas kaut vienu reizi ir bijusi uz randiņu ar kādu citu, kaut vai 10 gadus atpakaļ.

Un vai jūs piedotu fizisku krāpšanu? (t)