Būt kopā un nekrāpt?

Būtībā, es nepazīstu nevienu cilvēku, kas no sirds ir piedevis krāpšanu. Ar to var mēģināt sadzīvot, bet aizvainojums ir uz mūžu. Pat ja paliek kopā, attiecības ir neatgriezeniski sabojātas. Iestājas izdzīvošanas instinkts, ir ērti sisties pa dzīvi divatā, bērni aug ar abiem vecākiem, nekas nav jāmaina. Tikai jūtu pasaulē ir "pamatīgs caurums".

Japiekrit Selenai, ka var kludas pec iekrist kada cita gulta? Kadiem apstakliem ir jabut, lai tik talu noklutu? Ja runajam par to, ka gribeja pameginat ar citu, bet saprata, ka labak ar tevi, tad absurds.. Jus buvejat attiecibas ar viriesiem, kuri gatavi padoties un skriet pie citas pie pirmajam grutibam? Un pec tam vel nespej izlemties pie kuras labak? Paies laiks un pameginas kadu citu, kura izradisies labaka. Ja ir sada uzvere, nebrinos, ka nav ticibas monogamijai.

Es gribētu ticēt, bet skatos uz to skeptiski, jo redzot kas notiek apkārt. Spriežot pēc iepriekšējām attiecībām. Šķiet,vismaz 9
0% krāpj. Es piedot nespētu. Tā būtu milzu nodevība un es nespētu aizmirst un neatgādināt, kur nu vēl uzticēties. Man ir uzskats - spēja vienreiz, spēs vēlreiz. Un par tām zelta kāzām. Man vecvecākiem 50+ gadu laulība. No malas saticīgi un var likties ka jā, pasaka, bet jaunībā vectēvs staigāja pa kreisi regulāri... pat gandrīz šķīrās. Uz vecumu jau viss norima, dzīvo saticīgi, no malas liktos, ka nekas nav bijis, bet bija un kā vēl. Takā man ir nereāli grūti ticēt. Pati esmu krāpusi iepriekšējās attiecībās(pārgulējusi gan nē), man uzmācas precēti un aizņemti. Varu par sevi pateikt - vairs nekad to nedarīšu... bet mēs nevaram tak 100% zināt par partneriem saviem.

Ja krāpj, tas nozīmē, ka attiecībās kaut kas nav kārtībā!
Es ticu, ka ir tas viens cilvēks, ar kuru monogāmija strādā, taču atkarīgs no tā, kad to cilvēku atrod. Varbūt kādam palaimējās, un tas ir pirmais, citam/ai varbūt 4. partneris.
Un jā, piekrītu, ja domas un enerģija jau sāk saistīties ap citu vīrieti/sievieti , tad tur jau ir plaisa attiecībās, jo līdz ko savu enerģiju nodod citam, nevis savam partnerim, tā partneris paiek otrā plānā, un tad jau nekas labs vairs nevar sanākt. Tās manas domas :)

Nu ja to uzzina vispār.

Diskutēt vēl var par to - vai piedotu/nepiedotu un kādos konkrēti gadījumos, kādai jābūt aptuveni situācijai, lai rīkotos/nerīkoties pēc viena vai cita scenārija.

Neviens jau necenšas pateikt, ka krāpšana tiek uzskatīta par normālu parādību. Tad jau visi precētos 1x un nešķirtos. Tik cik monogāmas attiecības kā tādas ir bijis retums visos laikos. Un tas fakts, kad krāpšana ir sāpīga jebkuram. Pat tam, kurš būtībā tās sajūtas būtu pelnījis izjust. Pati piedzīvoju likteņa ironiju - bijušais mani krāpa, izšķīrāmies, pēc laika viņš lūdzās atpakaļ, jo tā meitene esot maita, krāpusi viņu :-D

Daudzi te būvē ideālos attiecību moduļus, man nebūs tā, es nekad to....
Tiem kas ir nodzīvojuši kopā līdz sudraba vai zelta kāzām - neviens, bez viņiem pašiem nezin, kā ir gājis pa dzīvi, cik un kas ir sadarīts, kas ir noklusēts, piedots, palaists garām, cik daudz katrs ir sakrājis sevī un neko nav teicis. Redzamā daļa ir 20% no visas dzīves. Bieži vien pat ģimenes locekļi daudz ko nezin.

Būvēt jau var, var krāsot spožas varavīksnes, neviens to neliedz, bet ne jau tādā pārliecībā runāt par citiem, kas vispār ir bezloģikas virsotne, neuztvert saasināti. Arī par savām attiecībām, kur nu mēs tiešām nekad nevaram zināt, kas var notikt pēc 5, 10 vai vairāk gadiem, kad situācija mainās, kas ir jāpiedzīvo un atbildēt par otra rīcību mēs nevaram. Var būt uzskati šādi vai tādi, jūtas, bērni pa vidu, kur ļoti cilvēks izvērtē situāciju un skatās, kāds būtu risinājums un darbības scenārijs, vai iespert pa vājo vietu vai kas tur noticis īsti bija. Ne tikai par konkrēto lietu. Un to arī risina un saprot tikai iekšienē, cilvēkos mēs to pat nemanām, nekādu izmaiņu, vēl īpaši, ja paliek kopā. Kaut vai šķiras, ne jau mēs uzzinām īsto iemeslu. Tāpēc tie ''ticu, ticu, neticu, neticu'' ir diezgan šķībi ar visiem ''argumentiem'', kas no tā izriet.

Lasu nekad nesaki nekad un kļūdīties var katrs un domāju.. ko īsti jūs domājat ar vārdu "kļūdīties" šajā tēmā par krāpšanu? kā jūs to saprotat?
Kļūdīties - piekrāpt un saprast, ka tā ir kļūda un prasīties atpakaļ un solīt, ka vairs tas neatkārtosies? principā tas nozīmē pēc krāpšanas solīt monogāmiju un solīt, ka nekad nesaki nekad vairs nenotiks? Un cik reizes tad var tā kļūdīties? Tik daudz kā saka nākošais populārais teiciens aiz šiem diviem augstāk minētajiem - pirmā reize var būt nejaušība, pārējās izvēle/apzināta rīcība (vai kaut kā taml)?

Skumji, ka esam tik tālu nonākuši, ka krāpšanu jau uztver kā normu, ko cilvēkam piedot, jo taču kļūdīties var visi. :-/ neskaidrības vai melnais posms attiecībās nav iemesls un attaisnojums krāpt, tāpat kā būšana kopā dēļ bērniem, kredīta utt. Ja tev tas cilvēks vairs nav sirdsāķītis, tad laid vaļā, kāpēc jākrāpj. Žēl, ka meitenēm tiktāl ir sakarināti roltoni, ka nu jau saviem pušiem piedod pat citu sievieti.
Es ticu un ceru,ka var nodzīvot ilgi un laimīgi nekrāpjot ar visām augšupejām un lejupejām.

Interesanti, ka daudzas tik pārliecinoši spriež par citiem. Manuprāt, tikai par sevi vēl to varētu teikt, pat gluži ne par otru pusīti, kur nu vēl par citiem pāriem.

Ideālu attiecību nav, nevajag celt sapņu pilis, būs sāpīgāk kad sabruks.
Bet ir attiecības kurās var nodzīvot visu mūžu ar mīlestību un cieņu pret otru, ar piedzīvotām sāpēm, strīdiem, nesaprašanām, ar aizvainojumiem un piedošanām.

Piekrītu šiem 100%, kļūdīties var katrs, dzīve ir pietiekami gara, lai tas arī notiktu pa lielam visās "daudzo gadu" attiecībās, vienalga, vai tā būtu krāpšana vai kas cits. Tie visi "es nekad, mani nekad", ir tik ļoti idealizēti, diemžēl dzīvē jāsamierinās ar to, ka visdrīzāk nāksies kādam "nekad" kāpt pāri jebkurā gadījumā :D

Interesanti, ka daudzas tik pārliecinoši spriež par citiem. Manuprāt, tikai par sevi vēl to varētu teikt, pat gluži ne par otru pusīti, kur nu vēl par citiem pāriem.

Daudzi te būvē ideālos attiecību moduļus, man nebūs tā, es nekad to....
Tiem kas ir nodzīvojuši kopā līdz sudraba vai zelta kāzām - neviens, bez viņiem pašiem nezin, kā ir gājis pa dzīvi, cik un kas ir sadarīts, kas ir noklusēts, piedots, palaists garām, cik daudz katrs ir sakrājis sevī un neko nav teicis. Redzamā daļa ir 20% no visas dzīves. Bieži vien pat ģimenes locekļi daudz ko nezin.
Ideālu attiecību nav, nevajag celt sapņu pilis, būs sāpīgāk kad sabruks.
Bet ir attiecības kurās var nodzīvot visu mūžu ar mīlestību un cieņu pret otru, ar piedzīvotām sāpēm, strīdiem, nesaprašanām, ar aizvainojumiem un piedošanām.

Interesanti, ka daudzas tik pārliecinoši spriež par citiem. Manuprāt, tikai par sevi vēl to varētu teikt, pat gluži ne par otru pusīti, kur nu vēl par citiem pāriem. (Visi tie - redzēju sadevušies rokās, cik skaisti, kāja nekad nav paslīdējusi, izturas tā, bildes šādas - it kā gulētu un celtos līdz ar viņiem :D). Būsim nu godīgas, varam atbildēt par sevi. Arī savu domu pamatojot, varam izmantot savas sajūtas, pieredzi, kas pašai bijusi, ne jau noskatīties no citiem un savā prātā izfunktierēt. Kas arī nozīmē to, ka nekādi 10 gadi pat nav nenormāli ilgs laiks, lai pateiktu, ka jā, viss, ir tā un nekā citādāk man.

draugs pēc 11 gadus ilgām attiecībām nokrapa savu draudzeni

Tas, ka pēc 11 gadiem vēl tikai draudzene, ne sieva, arī par kaut ko liecina - par vīrieša nespēju īsti uzņemties atbildību par attiecībām un otru cilvēku. Protams, ka precēti arī krāpj, bet nu 11 gadi jau tomēr arī ir tāds trauksmes zvans, ka vēl nav īsti līdz galam izvēlējies un sapratis, grib vai negrib būt kopā ar šo cilvēku.

Es nedomāju, ka piedotu, jo man ar to arī beidzas viss. Es nespētu uz to otru cilvēku vairs uztvert kā savu mīļoto, bet gan kā cilvēku, kas mani nodevis.
Bet es arī esmu ļoti emocionāla persona un visu uztveru diezgan personīgi.

Piekrītu, es arī. Es nespētu iedomāties, ka varētu krāpt cilvēku, kuru mīlu. Attiecīgi arī no otra sagaidu to pašu attieksmi. Ja nokrāptu, man tas nozīmētu, ka nemīl, tātad viss. Viņam ir tieši tādi paši uzskati.
Es ticu tam, ka iespējams nodzīvot laimīgi kopā nekrāpjot un mīlot vienam otru.

Nepiedotu krāpšanu. Nevienā veidā, formā, apstākļos. Uzskatu, ka tā ir elementāra cieņa pret otru - viņu nekrāpt, būt godīgam. Ja attiecībās nav tik vien kā kripatiņas cieņas, tās attiecības tāpat jau neizskatās glābjamas.
Bērnu dēļ arī neupurētos. Bērniem nepieciešami laimīgi vecāki nevis tie, kas upurē savu dzīvi viņiem, vēlāk dažreiz pat atļaujas to pārmest.

Ticu. Ir pazīstami pāri ( drauga vecāki, drauga tēva krustvecāki) nodzīvojuši laulībā 50 gadus ne reizi kājai nepaslīdot un joprojām izturās viens pret otru kā tikko iemīlējušies jaunieši.
Krāpšanu es nepiedotu. Es arī pievienojos pie monogāmajiem cilvēkiem. Savāktu savas mantas un aizietu neatskatīdamās, jo krāpšana būtu signāls, ka vairāk otram cilvēkam neesmu vajadzīga. Neesam tomēr dzīvnieki, kuri nespēj novaldīt savu vairošanās instinktu. Esam tomēr reāli domājuši cilvēki. Tā kā ar prātu jādraudzējas! ;-)

Zinu pārus, kas ir ļoti saticīgi, tīklos tikai kopbildes un baigā mīlestība, tai pat laikā, zinu ka meitene ir salaidusi ar citu vīrieti. Zinu arī saticīgos, kuri tusiņos sadzeras un laizas ar citiem. Piekritīšu tam, ka sabiedrība mums ir pārāk maucīga, lojalitātei un ģimenei nav vērtības. Ir reti pāri, kas ilgi nodzīvo kopā nekrāpjot (ar krāpšanu domāju ne tikai gultu, bet arī skūpstus), bet tas drīzāk ir tā, ka cilvēka rakstura īpašības ir tādas, ka viņam vienkārši tā krāpšana un citi cilvēki neinteresē.(t)(t)

Īstenībā ar skatījums tomēr sievietēm atšķiras no vīriešiem - protams, ne jau 100%, bet kopaina ir cita, ko dažreiz gan tā uzreiz nepauž atklāti.

Esmu monogāms cilvēks un man ir pilnīgi reāli dzīvot nekrāpjot. Pašreiz gandrīz 10 gadus esot laulībā ne reizi nav bijušas pat tādas domas, lai gan savstarpējās attiecībās ar vīru ir gājis visādi, arī tā, ka cita manā vietā droši vien meklētu mierinājumu pie cita vīrieša. Ja es esmu ar kādu kopā, tad tikai ar šo vienu cilvēku un ja ar viņu vairs nejūtos laimīga, daru to zināmu, lai varam vai nu to kaut kā nokārtot vai arī doties katrs savu ceļu.
Vai es piedotu krāpšanu? - nē. Man zustu jebkāda cieņa pret cilvēku kurš lec pie citas tā vietā, lai nāktu ar mani pārrunāt mūsu problēmas.