Būt kopā un nekrāpt?

Neticu.

Ticu monogāmijai un krāpšanu nepiedotu nekad.

es uzskatu, ja krāpj, tad kopā NAV jābūt. Es krāpšanu nepiedotu, un , manuprāt, ja domas jau ir par citu, tad labāk ir jāsķirās un miers.

http://jauns.lv/raksts/izklaide/259885-laulats-jehovas-liecinieks-izradas-elementari-pavedinams
:-O:-D
Ticu un neatbalstu nodevību. Kā jau te minēja, atkarīgs no kadas ģimenes nāc, kāda vērtība un nozīme ir ģimenei.

crimson precīzi! Gluži manas domas, ja nevar būt uzticīgs kaut viens no pāra tad,labāk neveidot attiecības, attiecības ir kad divi cilvēki ir kopā,mīl, atbalsta viens otru ,ja to nespēj tad nav ko veidot attiecības. Labāk tad lai katrs iet savu ceļu. Tās vienkārši nav attiecības!

Var nodzīvot bez staigāšanām apkārt.
Tikai attiecībām vajag piestrādāt, nepārtraukti. Tā kā bija sākumā, nebūs pēc 10 vai 20 gadiem.
Neko nedarīt un cerēt ka viss būs labi var, bet tad bieži var sanākt vilšanās.
Šķiršanās statistika Latvijā ir diezgan liela. Tas labi parāda ka attiecībās ir jāiegulda daudz lai nodzīvotu visu mūžu kopā.

Es drīzāk teiktu, ka ticu monogāmijai, bet ar īsto cilvēku. Vienas nakts sakaru spētu piedot, ilgstošu fizisko un emocionālo (ja abi kopā) piedot diez vai varētu, bet svarīgi būtu arī citi apstākļi, piemēram, vai ir kopīga ģimene un vīrieša nostāja situācijā...

Un vai jūs piedotu fizisku krāpšanu?

Iepriekšējās attiecībās mēģināju piedot, bet nevarēju. Vnk nespēju vairs būt ar to cilvēku, lai gan ar sirdi gribēju.

Tagad, kad esmu jauna un ar visām iespējām atrast kādu, kurš būs uzticīgs, noteikti aizmirstu un izbeigtu uzreiz attiecības ar cilvēku, kurš mani būtu nokrāpis, bet ja būtu jau daudz gadi nodzīvoti kopā, kopīgi bērni, mājoklis, iedzīve utt un vīrietis būtu reizi nokrāpis, es domāju, ka tomēr padomātu divreiz pirms aiziet.
Bet vispār es ticu, ka var nodzīvot daudzus gadus bez krāpšanas, vienkārši jādomā ar galvu, neesam jau dzīvnieki. Vismaz to pēc sevis tā spriežu, es neesmu no tiem cilvēkiem, kas ir attiecībās un neredz citus vīriešus apkārt, neesmu pēc savas būtības pilnībā monogāms cilvēks, esmu darījusi muļķības attiecībās, kad sapratu, ka nekas tur nesanāks citu iemeslu dēļ, bet nu ja man attiecības ir svarīgas, tomēr protu nostādīt priotritātes un esmu uzticīga.

Es arī ticu tam, ka ir iespējams nodzīvot ilgus gadus kopā un nekrāpt viens otru. Man ģimenē ir dažādi piemēri, piemēram, vecvecāki jau ir kopā gandrīz 50 gadus, jo iepazinās jauni un nevienu reizi viens otru nav nokrāpuši, bet ar krustvecākiem gan situācija ir nedaudz savādāka.
Bet es piekrītu Dionysus, ka ar attiecībām vajag piestrādāt, tikai galvenais, lai abiem cilvēkiem ir tā vēlme saglabāt attiecības ilgi!

Un jā, es ticu ilgstošām monogāmām attiecībām. Bet nu tā esmu es.... es ticu arī salavecim, lieldienu zaķim un zobu fejai .

Nezinu vai ticu tādām attiecībām, bet zinu, ka es nekad nekrāpšu vīrieti, ar kuru esmu/būšu kopā

Viennozīmīgi ticu un vismaz par sevi esmu vairāk kā pārliecināta, ka otru pusi nespētu krāpt. Nudien neredzu jēgu veidot nopietnas attiecības, ja cilvēks jau saknē uzskata, ka monogāmija nav iespējama un agrāk vai vēlāk vai nu es nokrāpšu, vai mani nokrāps. Liekas skumji, ka daudziem instinkti ir pāri visam. Neesam taču dzīvnieki.

Jā var nekrāpt, ticu, bet tādu pāru ir ļoti, ļoti maz.
Maniem vecvecākiem arī bija skaista laulība, nodzīvoja kopā līdz pašām beigām, bet jaunībā sānsoļi tāpat ir bijuši.
Vienreiz dzīvē kļūdīties ar katrs.

Jā, es ticu, ka var nodzīvot kopā nekrāpjot.
Fizisku krāpšanu nevarētu piedot, jo es esmu tāds cilvēks, kam tas noteikti iekšā sēdētu un pie mazākā kašķa es zāģētu, zāģētu līdz tāpat tas nonāktu pie laulības beigām. Tad labāk pielikt punktu, nebendējot sev nervus.

Bet es piekrītu Dionysus, ka ar attiecībām vajag piestrādāt, tikai galvenais, lai abiem cilvēkiem ir tā vēlme saglabāt attiecības ilgi!

+++
Attiecības ir jākopj un par tām ir jārūpējas. Nokrāpt ir vieglākais variants, ja mājās ir rutīna, garlaicība, nesaskaņas. Izšķiras, aiziet pie cita/citas - un ja attiecības nav iemācījušies kopt - agrāk vai vēlāk atkal iezagsies rutīna,un rezultāts būs tāds pats.

Vajag kārtīgi izārdīties pirms laulībām, tad nebūs tik liels kārdinājums, un es uzskatu, ja jau ir tendence šļūkt uz visam debespusēm, tad būs arī niķis to darīt laulībā,un nekas to neizmainīs.
Tie, kas ir mierīgāki, tie arī nekrāps.
Un, jā, es ticu , ka ir iespējams nodzīvot ar vienu cilvēku visu dzīvi, nekrāpjot otru. Mēs esam kopā jau 5.5 gadus, no tiem 3.5 laulībā, divas meitas, un paliek tikai labāk un foršāk visādā ziņā, tāpēc man pat prātā neienāktu tāda doma.Protams, neesmu gaišreģe, lai pateiktu kā būs nākamos 5.5 gadus, bet tāpēc jau mums ir mute, lai runātu par lietām, kas uztrauc. Man ir pārāk straujš raksturs, lai kaut ko sevī ilgi turētu, viss nāk uzreiz uz āru. :D Vīrs tāpat.
Ir tik daudz citu lietu un situāciju, pārbaudījumu,kas ir jāpārdzīvo , jāizdzīvo, ka normālās, veselīgās attiecībās tādām krāpšanām nevajadzētu būt.
aij, ieskrējos. :-D

Nezinu, vai ticu.
Es domāju, ka par šo varēšu runāt un spriest, kad dzīve būs nodzīvota. Tas, kas kādreiz liekas "es nekad..." tik bieži mēdz mainīties. Ak jā, attiecībās esmu vairāk kā 10 gadus un daudzi "es nekad" ir pārvērtušies par "kaut kad". Tāpēc uzskatu, ka pilnīga pārliecība nevar būt ne par ko.

Nekad nedrīkst teikt nekad. Taču es piekrītu tam, ka, ja pie attiecībām strādās un neieslēgs vienaldzību, tad krāpt nebūs ne vēlmes, ne laika, ne vajadzības. Tas, ka kādreiz kāds cits no malas mazliet uzsit asinis, ir pat veselīgi, ja tas nekļūst par kaut ko vairāk... Jebkurā gadījumā visās attiecībās būs kāpumi un kritumi, nemēdz būt tā, ka visu dzīvi var nodzīvot pilnīgā idillē un ar rožainām brillēm uz acīm.

Vajag kārtīgi izārdīties pirms laulībām, tad nebūs tik liels kārdinājums, un es uzskatu, ja jau ir tendence šļūkt uz visam debespusēm, tad būs arī niķis to darīt laulībā,un nekas to neizmainī

Iztrakošanās var līdzēt ja laulības būtu pēc 40 gadiem. Citādi, agri vai vēlu, gribēsies veco dzīvi.
Iztrakošanos var turpināt citā gultnē un divatā, ja piestrādā un neļeuj ienākt rutīnai.
Ja visu laidīs pašplūsmā, tad rutīna būs agri vai vēlu.

Pilnībā laikam nē - pieņemu, ka var būt tāds uzstādījums un pat ticība tam, bet life is life. Uz citas paaudzes cilvēkiem, jā, šādu lietu varētu attiecināt, bet vairs nē. Viss plūst, mainās, nekad neko nevar zināt. Tāpat, kas tieši tiek izprasts ar krāpšanu un vai vispār tas tiek atklāts. Ļoti spīdīga māja no ārpuses var izrādīties, bet, kad uzzini, kas iekšā notiek, šoks.