stellaglmr, pamēģini gadu neizmest pilnīgi nevienu maisiņu, ko paņem veikalā. Lai stāv mājās. Gada beigās paskaties uz to kaudzi. Tas ir tas, kas nonāk dabā aiz Tevis. Aptuveni tāda pati kaudze nonāk dabā aiz katra cilvēka. Kā tikt galā ar atkritumu kalniem Indijā un Āfrikā, tas vēl ir jautājums uz kuru šobrīd nav atbildes, bet vai tamdēļ tas jāaudzē lielāks? Varbūt pietiek ar to, kas jau ir? Jau tagad valstis, kas agrāk iepirka Eiropas atkritumus, lai dabūtu naudu, sāk atteikties tos iepirkt vēl vairāk. Situācija Āzijā un Āfrikā ir tāda tādēļ, ka uz tiem reģioniem brauc tie mūsu - civilizētās Eiropas atkritumi, viņi tos kalnus nesaražo paši. Mums tie mēsli nav pie deguna, tāpēc šķiet, ka viens lieks maisiņš neko nemainīs, ka nav jēgas nebraukt uz to Dominas Maximu, bet tās vietā izvēlēties to, kas Astras ielā, kur pašapkalpošanās kases ir un uzlīmes nav obligāti jāņem, jo kāda starpība, viens maisiņš vairāk vai mazāk - pie sava loga nekrājas, tātad tā nav problēma. Bet krāsies, drīz mums te tas viss būs uz vietas, jo tām valstīm, kas naudas dēļ bija gatavas slīkt mūsu atkritumos, vairāk nav vietas, kur tos likt. Tāpēc tiem, kam šobrīd liekas, ka ir smieklīgi iet uz veikalu ar savu auduma maisiņu, pēdējais laiks sākt domāt, kādos mēslu kalnos dzīvos bērni un uzaugs mazbērni. Vietas uz pasaules ir tik, cik ir. To, kas mums ir prom no acīm, esam jau piedrazojuši. Man prieks par katru kaut vienu saimniecību, kas sāk novērtēt to skādi un tomēr pievērsties ZW. Šī kustība nav nekas jauns, tā pastāv jau gadiem. Sākumā es arī skatījos uz to skeptiski, bet tad mani uzaicināja uz vienu no ZW pasākumiem, pēc kura es to visu sāku redzēt savādāk. Palēnām tam pievēršas arvien vairāk cilvēku visā pasaulē. LV uz šo ir slinki, bet citur pasaulē - Skandināvijā, Vācijā, Francijā un citur, par atkritumu daudzumu domā jau sen un jau sen cilvēkus izglīto, kā dzīvot tā, lai neieaugtu savā miskastē.
Bet viss sākas ar ražotāju.
Nepareizi. Viss sākas ar patērētāju. Ja patērētājs kaut ko nepērk, to vairāk neražo un domā, ar ko tādu lai aizvieto, par ko cilvēki būtu gatavi naudu maksāt. Patērētājs ar savu naudu ir tas, kas nosaka pieprasījumu. Tiklīdz Tu samaksā par kādu lietu, Tu ar savu naudu nobalso par to, ka vēlies, lai šī lieta tiktu ražota. Ja Tu to paņem bez maksas, par to jau ir samaksājis veikals, bet tas nemaina būtību - izdevumi par maisiņiem ir preču cenā. Ja pircēji maisiņus ņem, veikals pasūta vēl, tādejādi dodot signālu ražotājam, ka šī manta ir nepieciešama. Pircējs ir tas, kas visu koriģē. Tikai cilvēki ir par slinku tai auduma maisiņu būšanai, kas piespiestu ražotājus domāt, kā uztaisīt dabai draudzīgāku maisiņu, ko patērētājs atkal gribētu izmantot. Kamēr vairākums neatteiksies no tiem plastmasas maisiņiem, viņi būs visur.