Lasot komentārus šķiet, ka te liela daļa nemaz neizprot, ko no sevis izsaka Zero Waste kultūra. Tā neaizliedz cilvēkam pirkt lietas iepakojumos. Ja tāda vajadzība ir, alternatīvas bez iepakojuma nav, tad jāpērk, bet jāskatās, lai iepakojums būtu pārstrādājams.
Primārā lieta, ko sludina Zero Waste ir
domāt, ko mēs pērkam. Padomāt, vai šo lietu, ko veikalā turam rokās, mums tiešām vajag, vai dzīve neizsakāmi pasliktināsies, ja šīs lietas nebūs.
Šeit ir ļoti labi aprakstīts, kas tas ir, ko un kā labāk darīt.
Man joprojām nav pilnīgs Zero Waste, tāpat sanāk šo un to iemest zaļajā konteinerā, bet, kopš sāku šim pievērsties, mana miskaste, kas domāta zaļajam konteineram, vairs nav jāiznes katru otro dienu - tur nav ko likt.
Šķirojamie atkritumi, ja tādi uzrodas, tiek sašķiroti. Man pie mājas ir konteineri, bet, ja nebūtu, man nesagādātu problēmas pastaigas pēc aiziet līdz kādai vietai, kur tie konteineri ir, vai aizvest tos uz pārstrādes punktiem. Tas nav jādara katru dienu. Man ik pa laikam jautā, kā man māja nesmird, ja jau miskastes tik daudz. Kam tur smirdēt? Sausam papīram? Izskalotām burkām un bundžām? Tām plēvītēm, ko nākas no vienas otras preces novilkt? Viss sauss, tīrs, tur nav kam smirdēt. Var stāvēt kaut nedēļām, līdz atrodas iespēja izmest tam paredzētā vietā.
Kosmētiku, to, kuru negatavoju pati, pērku no ražotājiem, kas savus flakonus pieņem atpakaļ un nodod pārstrādei, piemēram, Madara Cosmetics. Ja par kādu ražotāju nav skaidrības, vienmēr var viņiem pajautāt, vai viņi savus iepakojumus pieņem atpakaļ un ko ar tiem dara vēlāk - izmanto atkārtoti, pārstrādā.
Lietas, kuras pašai vairs nevajag, bet nav sabojātas, lieku facebook grupās, lai tie, kam nepieciešams, var tās izmantot tālāk. Var jau teikt, ka ir neliela ķēpa, jāsarunā tikšanos, uz to jābūt un bieži vien par to pretī saņem tikai "paldies!", bet tas ir tā vērts - lieta nekļūst par atkritumu, to izmantos tālāk. Gan mēbeles, gan sadzīves priekšmetus, gan apģērbu tā esmu atdevusi. Tā var cilvēkiem piedāvāt visu, kas nav nepieciešams. Esmu atdevusi arī paralonu no matrača - mākslas studenti to labprāt paķer, viņiem vajag visneiedomājamākās lietas, bieži meklē dažādus CD, kaut vai saskrāpētus, visādus sadzīves priekšmetus, tāpēc - ja mājās ir kas lieks un tas nav galīgi salauzts, droši to var piedāvāt FB atdošanas grupās.
Tad vēl tāda lieta - ja kas ir saplīsis, vispirms izvērtēt iespēju salabot esošo, nevis uzreiz izmest ārā. Apģērbu labošana nav nekāds dārgais prieks.
Bieži cilvēki apgalvo, ka dzīvot šādi ir ļoti dārgi, jo šī filozofija iesaka pirkt kvalitatīvas mantas, tā vietā, lai pirktu lētas, taču, ja ievēro pamatpunktu - nepirkt neko lieku, līdzekļu paliek pietiekami, lai varētu nopirkt tās kvalitatīvās mantas. Nereti kvalitatīvas mantas lēti var nopirkt secondhand veikalos. Cena kā lētai mantai, kvalitāte labāka, nekā par to pašu cenu pirktai jaunai.
Iesaku palasīt to blogu, tur ir ļoti daudz ideju, kā samazināt atkritumu daudzumu aiz sevis.