2. novembra beztēma 2017. gads

Peekaboo1, nu redz, mēs līdz pat Tavam šī rīta komentāram nemaz nezinājām par problēmas 5) eksistenci, bet varbūt problēmas sakne ir tieši tajā.

Es uz ģimenēm ar bērniem skatos tā, ka galvenais, lai vecāki materiāli un garīgi rūpējas par bērniem, vienalga - šķirti vai kopā. Manuprāt, ir stulbi palikt kopā ar partneri tikai bērnu dēļ - gadījumos par vardarbību pat nerunāsim, bet, pat ja tā nav un kāds no pāra saprot ar laiku, ka nemīl (uzskatu, ka mīlestība ir pārejoša) - jā, daudz labāk lai šķiras, nevis krāpj pa kluso, krāpj pa atvērto (abos gadījumos bērnam tiek sačakarēta izpratne par ģimeni) vai nekrāpj, bet savu emocionālo un seksuālo neapmierinātību izpauž strīdos. Bērnam un vecākiem labvēlīgāks variants ir šķirties, dzīvot laimīgi ar jauniem partneriem un rūpēties par bērnu.

Protams, ja ar šķiršanos saprot to, ka māte velk viena rūpes par bērnu, bet tēvs notinās kaut kur prom, tad, protams, ka tā nav norma. Es ar šķiršanos domāju cilvēcīgu šķiršanos, kur tēvs labprātīgi maksā alimentus un satiekas ar bērnu. Un jā, tādi labvēlīgie gadījumi pastāv. :D

Atceros, ka senāk man bija

Norāvās.
.. bija doma galvā, ka dzīvot pilnā un laimīgā ģimenē vispār ir diezgan ekskluzīva iespēja, jo, parunājot tuvāk ar saviem draugiem, kādam ģimene šķirta, vēl kādam viens no vecākiem nomiris, vēl kādam ģimenē valda mūžīgās nesaskaņas utt., arī pašai ģimenē pirms manis ir citi bērni, kas man pusmāsas/pusbrāļi.
Nez, varbūt tāpēc man šķirtās ģimenes statuss tiešām neko nenozīmē, jo gan ikdienā ar to sastopos, gan darbā sastopos gan ar tādiem tēviem, kuri nāk un grib izcīnīt tiesības satikt savu bērnu, gan ar tādiem, kuri uzskata, ka viņiem nav jāmaksā nekas un kas tas vispār ir par tādu bērnu utt., lai izlobītu ideju, ka nejau attiecību statuss kaut ko nozīmē, bet cilvēka personiskās īpašības.

Pirmkārt jau tādas situācijas, kad abi šķirto ģimeņu vecāki ir racionāli, materiāli nodrošināti, prātīgi, garīgi stabili un mīloši, ir retums, kaut vai tā iemesla dēļ, ka šādi domājoši cilvēki prot kalkulēt 3 un 5 soļus uz priekšu, partneri izvēlēties ar prātu un vienkārši retāk šķiras.
Godīgi sakot, starp man zināmajām šķirtajām ģimenēm (un to man apkārt ir vairāk nekā pilnu ģimeņu) nevienu tādu es nevaru iedomāties.
Otrkārt, lai cik ļoti superīgi, draudzīgi un lieliski būtu šķirtie vecāki, padzīvot vienā mājā, tad padzīvot citā mājā, paciemoties pie viena, paciemoties pie otra vecāka - tā manās acīs nav īsta un laimīga ģimene. Tur tik un tā ir sāpe, jo ikviens bērns klusībā cer, ka vecāki kādreiz atkal saies kopā, plus tā neveselīgā raustīšanās.
Bet es piekrītu, ka dzīvot skandālos un ģimenē, kurā vecāki viens otru ienīst, ir vēl lielāka trauma.

Es it kā sevi uzskatu par racionālu, bet es nevaru par 100% teikt, ka cilvēks, ar kuru esmu attiecībās, būs man visu mūžu un mums visu mūžu būs laimīgas attiecības (vai vismaz tik ilgi, cik bērnu audzināsim, tātad rupji rēķinot 20-21 gadu; laiks grūtniecībai, laiks kamēr bērns pabeidz vidusskolu, vēl neierēķināju laiku no šodienas lidz dienai, kad izlemsim, ka mums vajag bērnu). Tur drīzāk jābūt ekstrasensa spējām, nevis loģiskai domāšanai. Viss, ko varu zināt, ir tas, ka mans vīrietis ir tik saprātīgs, lai nepamestu savu bērnu novārtā, bet mūsu savstarpējās attiecības ir mūsu (vecāku) ziņā, es nevaru paredzēt par tik ilgu laika posmu un, ja gadījumā mūsu attiecības nebūs vairs laimīgas, es tās neturēšu tikai bērna dēļ.

petuniayyy, tas ir katra cilvēka dziļi personisks un individuāls lēmums - uzņemties šo risku (audzināt bērnu šķirtā ģimenē) vai nē. Man personīgi tas nav OK, bet citus es nenosodu. Akmeni sejā nemetīšu, bet pa plecu arī neuzsitīšu un par malaci nenosaukšu.