Liela neskaidrība attiecībās

Preci viņu! Ar gredzenu pirkstā uzreiz paliks par paraugsievu!

Man šīs meitenes tipāžs pilnībā atgādina agrākējo kursabiedreni. Arī viņa bija attiecībās ar stabilu, nosvērtu, gādīgu vīrieti, kurš rūpējās par viņu, taču meitenei ļoti bieži vajadzēja vienkārši "norauties", arī bija problēmas ar alkoholu.
Reiz viņa pa taisno no kluba atnāca uz pirmo lekciju diezgan atkailinātā kokteiļkleitā un clutch somiņā, un lūdzās otrai kursabiedrenei, lai pēc lekcijām aizved uz kojām (kuras turpat blakus) un aizdod citas drēbes, lai draugs nenojauš, ka pa nakti kur vazājusies.
Vistrakākā reize bija tad, kad īrētā atpūtas kompleksā bijām noorganizējuši kursa ballīti, kur drīkstēja ņemt līdzi arī otrās puses. Viņa bija ieradusies ar savu džeku, viņš bija ar auto, alko nelietoja turpetī viņa vakara beigās knapi kājās turējās. Kad draugs teica, lai piebremzē, kļuva agresīva, atcirta, ka "ir taču sava kursa ballītē" (bez maz vai - tad es drīkstu visu). Pēdējais piliens bija, kad pāris kursa biedri ārā smēķēja, viņa, vienā rokā turēdama šampja glāzi, otrā - cigareti, iereibusi līgojās un kaut ko stāstīja kursa biedram. Tad - dadankš un šampi ielēja kursa biedram sejā. Ko viņa? Neapjuka un sāka erotiski laizīt puisim seju.
Viņa daudz mums nestāstīja, ko dara klubos ar savām draudzenēm, bet to, ka daudz dzēra un entie puiši pievēršot uzmanību, gan neslēpa. Lekcijās bieži rakstījās ar savā naktsdzīvē iepazītajiem pielūdzējiem un nereti lādējās "ko visiem no viņas vajag, kāpēc raksta un neliek mieru, jo viņai taču ir draugs". Hm, varbūt visiem pēc kārtas nedot savu numuru? :-D
Mums ar kursabiedrenēm bija tiešām žēl viņas drauga, viņš brauca viņai pakaļ pēc lekcijām, dāvināja lietas, kuras viņa gribēja, šķita ļoti gādīgs un nosvērts cilvēks, bet meitene vēl nebija izaugusi. Viņa nespēja pieņemt, ka ir arī tāda pieaugušo dzīve - ne mazāk aizraujoša, bet tomēr ar pienākumiem, atbildību pret dzīvi un citiem. Viņai vajadzēja, lai visa dzīve ir nepārtraukta ballīte, tātad bēga no realitātes. Viņa bija kā bērns, un tā arī izturējās blakus savam vīrietim - esmu maza meitenīte, tu man dod, es ņemu, tu rūpējies, es tev to atlīdzinu ar to, ka esmu, un uz bērniem par nedarbiem var padusmoties, bet tāpēc jau nepamet. Viņa tam puisim bija pieķērusies, taču uzskatīja par pašsaprotamu. Dusmās reiz lādējās, lai viņš ejot dir** un ka vienā dienā atradīšot vēl labāku.
Domāju, lielu lomu nospēlēja arī alkohols, jo pierada pie alko radītajiem laimes endorfīniem un ikdienā nekas vairs nesagādāja tādu prieku. Un kur alkoholisms, tur izlaidīgs dzīvesveids un citu veču uzmanība nereti stāv tuvu. Cik atceros, viņa vienmēr bija vai nu pālī, vai nu pohaina.
Par paša autora rakstīto attiecībā uz draudzenes pārmetumiem, ka skatās uz citām, esmu ļoti pārliecināta, ka tādējādi viņa cenšas novērst uzmanību no sevis. Liek puisim justies vainīgam, kamēr pati, iespējams, dara ko trakāku.
Trīs gadi - tas nav mēnesis. Tad jau ir vairāki iemesli, kuri tomēr liek Tev viņu mīlēt. Bet ļoti iespējams, ka tā tiešām ir līdzatkarība, kas jauc Tev prātu. Var jau būt, ka tā meitene izaugs, bet ja nu tā nenotiek? Piedzemdēs Tev bērnu, un kamēr mājās auklēsi, viņa ar druškām pa klubiem skraidīs? Tur ir potenciāls, ka ar laiku kļūs vēl nekaunīgāka un darīs visu, kas ienāks pratā. Uzskatu, ka Tev ļoti, ļoti nopietni ar viņu jāizrunājas, uzstādot ultimātu. Pasaki, ka tā vairs negribi turpināt, ka Tev ir citi dzīves mērķi un prioritātes, un vēlies ar savu mīļoto skatīties vienā virzienā. Nedrīkst jau ar tā pilnīgi samīcīt pļerdās otra personību, un ja viņai tie klubi un tusiņi tik svarīgi, nu lai aiziet reizi mēnesī ar kopīgi izrunātiem noteikumiem, plus vēl kādu kompromisu. Bet ja tā gribas tik bieži vienai ar draudzenēm vazāties un dzerstīties, tad viņai ir jāiztiek bez nopietnām attiecībām - nevajadzēs nevienam izlocīties, izlikties un stāstīt pekstiņus.

Kāda tur vel neskaidrība...nožēlojami esat jūs abi, viņa ar savu dzīvesveidu un tu kas to visu pacieš kā lupata.

Es vienkārši nesaprotu ko darīt ar tādu cilvēku.

Kā jau iepriekš meitenes minēja - šķiries, jo es nesaprotu, kā tu to visu vēl vari paciest. Pēc tava teksta var noprast, ka esi sakarīgs cilvēks, kādēļ būt kopā ar kādu, kurš neciena un ņirgājās par tevi? Vai tiešām ir tā vērts, jo nu galīgi nešķiet, ka meitene nākotnē varētu būt super sieva un mamma.
Vai apzinies, kādēļ piedod viņai visu laiku? Mīli, redzi nākotni kopā, varbūt tev viņas vienkārši ir žēl?

Izlasot šo situāciju, sapratu, ka šajās attiecībās, ja tās tā vispār nav nosaukt, kaut kas nav kārtībā nevis draudzenei, bet pašam tēmas autoram. Tūlīt paskaidrošu kāpēc! Jā, meitenei ir pamatīgas problēmas ar alkoholu, kuras viņa, cik saprotu, nevēlas risināt, jo šī brīža situācija viņu pilnībā apmierina. Viņa dzer, tusē, iet kur, kad un ar ko grib, paliek pa nakti pie kā vien vēlas un principā arī guļ ar ko vien vēlas. Viņai šajās attiecībās ir ne tikai brīvība, bet arī kontrole pār tām - viņa var melot, manipulēt, pārmest dažādas lietas, rīkot scēnas un kaut vairākas dienas nenākt mājās, taču viņu vada apziņa, ka blakus ir vīrietītis, kurš turpinās ciest, piedos visas muļķības un krāpšanu, un vēl pie tam turpinās tīrīt mājas, gatavot vakariņas un gaidīt viņu mājās no kārtējā ceļojuma pa bāriem un citu veču gultām. Vai tēmas autoram neliekas, ka šajā situācijā muļķis ir tieši viņš, nevis draudzene, kura ir salīdzinoši ērti iekārtojusies? Vai tiešām tas ir normāli būt kājslauķim 13 gadu garumā? Ko vispār autors sagaida no mums? To, ka visas korī kliegsim, cik viņa draudzene ir liela draņķe? Takš esi vismaz vienreiz mūžā vecis un saņem sevi rokās! Ej prom no tādām attiecībām un beidz čīkstēt, ka dēļ tā, ka viņa aizliedz paskatīties uz citām sievietēm, neredzi sev apkārt citus cilvēkus. Vai nu otrs variants - turpini ciest! Atvainojos, ka tik rupji, bet mani, goda vārds, tādās situācijās pārsteidz tas, cik vīrieši nereti ir mīkstčaulīgi - paši pieļauj, ka sieviete viņos slauka kājas, bet visās problēmās vaino tieši sievieti, jo viņi, nabadziņi, redz, cieš un cieš, bet sieviete ir tā lielā maita-izmantotāja. Bet pašiem savs mugurkauls, acīmredzot, nav.

Pardon, 3, nevis 13 gadus. Pārrakstījos.

Darya Tā jau ir kā Tu saki, bet tā kā attiecības ir viena smalka padarīšana, ne vienmēr ir tik vienkārši tās pārcirst kā ar nazi. Autors neminēja, cik ilgi dzīvo šādā attiecību modelī, varbūt meitene sākumā uzvedās tīri normāli, bet tad mierīgā dzīve apnika un sāka arvien vairāk pārkāpt robežas. Nekas jau nenotiek vienā dienā. Un emocionālas pieķeršanās vai mīlestības vārdā cilvēki daudzkārt kļūst naivi, jo alkst redzēt vēlamo - neizfiltrē melus un notic kārtējiem solījumiem. Kaut kas jau viņam viņā patīk un saista, ja jau 3 gadi pavadīti kopā.

Londa9, jā, protams, tas tiesa. Pati esmu savulaik izgājusi cauri tieši tādām attiecībām, tikai biju ar autoru mainītās lomās un tas, kurš dzēra un staigāja apkārt, bija vīrietis, kamēr es biju tā, kura uzturēja kārtību mājās, strādāja, maksāja par īri un komunālajiem pakalpojumiem, pirka pārtiku... Tagad ir milzīgs kauns, ka sevi tā pazemoju un ļāvu sev iestāstīt, ka katra dzeršanas reize būs pēdējā, ka tas viss neatkārtosies, ka mainīsies, ka vairs nekrāps, ka viss būs labi... Tagad saprotu, ka tolaik es vienkārši gribēju tam visam ticēt, būdama pārāk jauna un naiva, baidīdamās palikt viena un nevienam nevajadzīga. Par laimi, tomēr pietika prāta pagriezties un aiziet, jo jutu, ka otra cilvēka dzīvesveids un arī atkarības sāka iespaidot manu dzīvi un ikdienu. Protams, vēl ilgi pēc tam gāja grūti - neskaitāmas reizes pieļāvu iespēju atgriezties, piedot, sākt visu no jauna, bet, paldies Dievam, tas tā arī nenotika. Tāpēc šajā gadījumā reaģēju tik asi, jo ļoti labi saprotu, ka tik destruktīvas attiecības izposta dzīves un, ja otrs cilvēks nevēlas mainīties un ārstēt atkarības, tad nekas, diemžēl, nemainīsies uz labo pusi, būs vēl tikai sliktāk. Bet puisis vēl ir jauns, visa dzīve priekšā. Ir grūti aiziet, ja ir mīlestība un jūtas, kopīga pagātne un atmiņas, taču, iespējams, šādā situācijā labāk ir aiziet, to visu izsāpēt, nekā būt nelaimīgam esot kopā ar kādu...:-|

šādā situācijā labāk ir aiziet, to visu izsāpēt, nekā būt nelaimīgam esot kopā ar kādu

Mēģināt jau var. Un droši vien vajag. Man gan vairāk ir žēl nevis tēmas autoru, bet to 1-2 meiteņu, kuras trāpīsies viņa ceļā pēc esošo attiecību pārtraukšanas. Ar lielu ticamību viņas būs plāksteri, turklāt pašām neesot ne pie kā vainojamām...

Darya Saprotu, jo arī esmu bijusi attiecībās, kurās vienā brīdī man pieleca, ka tas otrs cilvēks nemainīsies un ka pietiek sevi mānīt un ticēt kaut kādam negaidītam liktens pavērsienam vai pašatklāsmei, kas viņu pēkšņi pārvērtīs. Jāatzīmē, ka attiecību sākumā man bija rozā brilles, es viņu idealizēju, bet laika gaitā tās brilles sāka krist nost... notika tas, notika šitas... sāku apzināties, ka šīs attiecības ir neauglīgas, ka tās ir jāpārtrauc. Bet tas jau nav tik easy. Ir radies pieradums, kopīgas lietas, atmiņas un sadzīve utml. Un vēl tas otrs cilvēks aizmālē acis ar saviem solījumiem... Ar prātu jau it kā saproti, ka tur nekāda progresa nebūs, taču gribas noticēt.
Pat tad, kad attiecības pārtraucām, vienalga vilka atpakaļ tāpat kā Tev, un pēc šķiršanās mēs pat vairākkārt tikāmies kā vienkārši mīļākie (abi bijām brīvi). Par laimi vienā brīdī tas viss automātiski pārtrūka. Neesmu ilgi viņu satikusi, lēmumu šķirties uzskatu par vienu no pareizākajiem lēmumiem savā dzīvē, vienlaikus nenožēloju, ka šādas attiecības man bija. Daudz ko sapratu, izvērtēju un galu galā bija arī daudz skaisto brīžu. Tieši šo skaisto brīžu dēļ man bija grūti aiziet uzreiz, kad sapratu, kad viss sāk iet uz leju...

Cik tad autoram un draudzenei gadu?