Patīk šad tad kopā ar mīļoto iemalkot kādu kokteili vai vīna pudeli, vēla vakara aizsegā ļaujoties ilgām sarunām par dzīvi un lietām. Protams, to jau var arī bez alko, taču atbilstošos apstākļos kaut kāds bohēmisks šarmiņš tajos % ir. Arī ar draudzenēm ejam uz bāriem, retāk klubiem, un mēdzam vīnot viena pie otras mājās. Kafijas pauzes mums nesanāk. Ir nedēļas, kad grādīgie tiek lietoti divreiz līdz trīsreiz nedēļā, un ir nedēļas, kad sanāk iepauzēt. Ir bijuši arī tādi periodi dzīvē, kad esmu atteikusies no dzeršanas pilnībā. Tie sakrita ar intensīvu pienākumu apjomu, kad vajadzēja daudz enerģijas, možumu, kā arī nosliecos par labu veselīgam dzīvesveidam. Nebija nekādas vainas, taču kaut kā apnika, vienu vakaru sagribējās to vīniņu - iemalkoju un nospriedu - eh, tomēr forši kaut kā.
Kopumā atturībniece neesmu, iedzert iedzeru, taču pieeju tam ar atbildību. Gadījies sastapt daudzus jaunus cilvēkus, kuri atzīst, vai arī ar savu rīcību to ir pierādījuši, ka vilkme pēc alko sāk kļūt/ir kļuvusi nekontrolējama. Tas gan ir bēdīgi. Pie manām mājām ir alko outlets jeb grādīgo veikals, un it īpaši piektdienu, sestdienu vakaros (bet arī darba dienās pēc plkst. 17) tur paveras dramatiska aina - rinda ar cilvēkiem kā tāda čūska caurvijas pusei veikala, un katram pudelīte rokās. Latvijā daudziem tas ir number one veids kā atslābināties pēc stresainas darba dienas un "sagremot" savas problēmas.
490
