Uz saldajiem es esmu nemākulīga, jo no bērnības nekad neesmu bijusi "kritusi" uz viņiem, patiesībā pēdējā laikā tikai ir tā, ka prasās kas salds, cenšos gan neaizrauties un ja ir tā, ka dikti bieži prasās cukuroti saldumi, tad es nopērku bez cukura šokolādi un apēdu, lai apmānītu vēderu vai dzeru piem kafiju ar stēviju utml. ;) Par pārējo - es vairāk visu ko taisīju padsmit gados, bet uz sāļajiem ēdieniem, ja ir luste, tad varu visu ko uztaisīt, tikai nezinu kāpēc, it kā zinu kā un ko, bet nianses gribas "palūrēt" internetā paskatīties pēc receptes. :D Ne tāpēc, ka nevarētu labi uztaisīt bez receptes, bet kaut kādas iekšējās bailes, kas īstenībā ir liekas. Tā nu... patīk apziņa, ka varu taisīt, kad gribu ēst, nevis obligāti katru dienu jātaisa, bet ja būtu jāgatavo ģimenei - neēduši vai ar negaršīgu pļocku baroti netikti, ja mani atstātu virtuvē. :) Man ir cita nelaime ar ko strīdamies ar mammu - man patīk tā, lai ir ideālā garša panākta, mammai patīk, ka ir ekonomiski un maksimāli izlietots viss. Tb = viņa labāk pieliks veselu sīpolu, lai "nestāv un nepūst", es labāk pusi, ja pēc garšas tas veselais būs par daudz... Citādi vairāk tomēr es uz tādiem vienkāršiem latviešu ēdieniem. :) Neaizraujos ar nez kādiem gastronomiskiem brīnumiem un - divi zāles stiebriņi, karotes dzidras nezkādas putras un 1/3 no kotletes atstāt, manuprāt, vajadzētu īpašām reizēm/restorāniem, ne ikdienai. ;) Visbiežāk taisu sātīgus - auzu kliju putru ar sviestu brokastīs, dārzeņi ar apceptu vistiņu utml, ļoti bieži maltā gaļa (vislabāk liellopa) ar konservētām pupiņām/turku zirņiem ar visādām garšvielām un tad piedevās vai nu dārzeņi vai rīsi utml. Nebaidos no saldētajiem dārzeņiem, uzskatot to par mazāko ļaunumu un laika ietaupīšanu, bet pelmeņus ļooti reti ēdu, nelieku vienādības zīmi starp šiem saldētajiem "labumiem". :)