Viss ir aiz muguras. Pārdzīvotais ir prātam neaptverams. Ko iesākt,kā dzīvot,tikt pāri,kāpēc tā noticies?Tie ir jautājumu,jautājumi kas paliks uz mūžu. Šobrīd esmu viena savās mājās no slimnīcas ārā.Tukšuma sajūta milzīga. Ko jūs darītu manā vietā?
Neons. Nē nē un vēlreiz nē!!! Nevajag ieteikt dzmedēt plāksterbērniņu. Jā, itkā tas atlaiž lielo sāpi, bet tas nav godīgi pret bērnu. Vajag galvu sakārtot sākumā, lai nav vel viens nelaimīgs pāraprūpēts vai gluži otrādi "Tu pievīli manas cerības" bērns. Jo māte salīdzinās kā būtu ja būtu, arī bērns ar laiku apzināsies, ka viņš ir tikai tàpēc ka nav vecākā brāļa vai māsas.
Defektiivi embriji iet bojaa katru dienu visaa pasaulee, un tas ir labaak, nekaa dzemdeet “daarzeni”.Nav ko te sevi nostaadiit kaa pasaules cieteeju.
Gluži manas domas. Skumt par šādām lietām ir bezjēdzīgi, es īsti nesaprotu kādēļ daļa sieviešu ir milzīgās ciešanu šausmās, ja, piemēram, aiziet bojā dažu nedēļu vai pāris mēnešu vecs auglis. Tiešām būtu labāk, ja piedzimtu bērns invalīds?
331
