Ļoti cerēju, ka Inesi neizbalsos, viņa ir mana favorīte jau kopš raidījuma pirmās sērijas. Forša, dabīga, nesamākslota un ar savu odziņu. Man pat liekas, ka manāmā korpulence viņai tīri labi piestāv.
Katrā sērijā ir skumīgi skatīties uz Deiviju, jo, šķiet, ka viņā dzirkstī tik daudz dzīvesspara, iekšēja spēka un ticības gaišākai nākotnei... Vērojot viņu, es arī lauzu sevī radušos stereotipus par to, kādai noteikti jābūt heroīnistei ar 15 gadu stāžu. Pirms tam šķita, ka no tāda cilvēka nekas pozitīvs nevar būt pāri palicis. Žēl, ka omīte neatbrauca pie viņas ciemos, bet nevar jau novelt visu vainu uz māti, kas noskaņojusi pret mazmeitu. Varbūt arī pati omīte negribēja mazmeitu satikt, jo apakšā slēpjas nenorijams rūgtums par Deivijas dzīvesveidu, profesiju, situāciju ar atvasēm... var jau tādu vecu cilvēku saprast, un ko var zināt, kas tik nav bijis. Varbūt, ja mazmeita pati pie viņas aizbrauktu, būtu savādāk.
Šoreiz bija interesanti un pašizaugsmei vērtīgi uzdevumi, ja neskaita to jandalēšanos pie Origo. Mērķis jau cēls, bet nu traki, ka, vācot naudu labdarībai, jāklaigā, ka parādīs pupus. Raidījuma beigas ar visu to ņemšanos vannasistabā bija komiskas, bet diezgan nejēdzīgas. Es bez tās montāžas daļas būtu iztikusi, bet nu jā - vajadzīga šova momentam...
Linda, apsveicu ar panākumiem! Var redzēt, ka Tu centies, ieklausies, mēģini, dari, meklē, atrodi, izaicini sevi, un Tev arī izdodas. Tās, kuras ik pa laikam spurojas pretī un haltūrē, noteikti mazāk iegūst pašas priekš sevis.