#MeToo jeb #EsArī

Un vīrieši izrāda savu torsu, mantību - to kāpēc mēs netraktējam kā izaicināšanu un to provocēšanu? Jo sievietes nav tik slimas? :D Vai vienkārši slimi uzskati par to, ko spēks tev dod? Kā izjust šo spēku, realizēt? Tur nav būtiski, tieši kas par cilvēku būs.

Neons, iet pilnīgi bez drēbēm? :D Bet tā, nē, tu vari būt pludmalē, kur visi ir peldkostīmos, var būt nūdistu pludmalē. Jā, neiet vienai pašai, tas būtu tas drošības aspekts, bet tāpat var uzrasties bars ar puišiem, kuri noķers tevi, ejot uz mašīnu, ejot uz kabīni vai kur citur, paņems un ievilks mašīnā. Vienam atgādināsi viņa bērnības draudzeni, kura iedeva pliķi, vienam vienkārši kompleksi, vienam īssavienojums galvā. Ir muļķīgi runāt tikai par cietušo, kas viņam ne tā, kas ne tur, nu, gāju vakarā pēc darba mājās, vai tā ir izaicināšana? Domāju, ka pilnīgi nē. Tāpat parunāt par to, kādā sakarībā vispār kāds vecis iedomājas, ka viņš to drīkst darīt. Mums liela daļa vīriešu tad ir diezgan slimi, tā sanāk? Un tāpēc mēs te zibenīgi cenšamies viņus attaisnot, jo vēl maz mums viņu ir, tad jau kādi ir, tādi ir, jo aij, kāja paslīdēja uz mākslīgo kažokādu pie mēteļa?
*
Tāpat skaidrs, jau pierādīts, analizēts - izvarošana nav gluži seksuāla lieta tik. Arī tā pliķēšana, aiztikšana, uzsaukšana - tā ir pārākuma izrādīšana, bravurīgums un tādas lietas viņus izpratnē, ne tas, kā mēs sievietes raugāmies viena uz otru. Tas ir citādi smadzenēs pamatots akts, kā vīrieša vara, spēks, krutums izpausme utt.

Ar statistiku neesmu pazīstama - nezinu, kuras cietušas vairāk. Apģērbtās vai neapģērtās, uzdzīvotājas vai “mūķenes”. Zinu tikai to, ja tu maku atstāsi redzamā un viegli pieejamā vietā - to nozags. Ja izaicināsi likteni - ilgi gaidīt nenāksies. Toties, ja sevi sargāsi - lielāks procents, ka ar tevi nekas nenotiks (garantiju nav, bet iespējamību tas samazina).

macaw, apgriezīšu tavu domu otrādi - gribi teikt, ka nekad un nekādos apstākļos upura apģērbs, vieta, situācija un uzvedība nevar nostrādāt kā trigeris?...

Neons, kura gadās ceļā, tā gadās - tas nav apģērbs un nevar arī būt. Tad kā skaidrosi, ka tieši vairāk apģērbtās ir cietušas biežāk? Un bērni?

macaw, nē, varmāka tā nesomā, jo tas viss notiek instinktīvi, zemapziņā. Sieviete ir mazāk aizsargāta - knapāks apģērbs - vieglāk tikt klāt.

petunijayyy, kad kādreiz vairāk izglītosies, tad uzzināsi jaunus faktus.
Neons,

Kam būs vieglāk tikt klāt - sievietei dzērumā, kura streipuļo minīšos (šādā apģērbā dzimumorgāni ir mazāk aizsargāti) tumšā vārtrūmē naktī (vai pat labprātīgi iet līdzi varmākam uz viņa dzīvokli), vai sievietei skaidrā, kura nakts stundā ir savās mājās, savā gultā?... Protams, ka izvēlās tādas, kurām ir vieglāk tikt klāt

nu bet protams, labāk sēdēt zem segas un tad tikai pazīstamie var kļūt par varmākām! Varmāka nedomā, o, viņai legingi, tos vieglāk sagriezt nekā vilnas zeķenes vai ko, padomā racionāli.

..ja runa ir par svešu uzbrucēju, tad tāds izvēlas par upuri to, kurai vieglāk tikt klāt, nevis to, kurai kleita īsāka.

Tiesa, bet par to jau arī runa - ne jau apģērbam vienam pēc būtības ir nozīme. Kam būs vieglāk tikt klāt - sievietei dzērumā, kura streipuļo minīšos (šādā apģērbā dzimumorgāni ir mazāk aizsargāti) tumšā vārtrūmē naktī (vai pat labprātīgi iet līdzi varmākam uz viņa dzīvokli), vai sievietei skaidrā, kura nakts stundā ir savās mājās, savā gultā?... Protams, ka izvēlās tādas, kurām ir vieglāk tikt klāt. Kāpēc tad sievietes pieļauj to, ka viņām ir tik viegli tikt klāt un apdraud pašas sevi?... Protams, tas viss negarantē, ka nekas nekad nenotiks, bet tas varētu lielu daļu varmācības pret upura gribu samazināt, ja upuris attiektos pret sevi, savu veselību un savu dzīvību ar lielāku atbildību. Diskusijas sākumā bija minēts - kāpēc ar vienu notiek n-tie šādi gadījumi, bet ar kādu citu, ne mazāk simpatisku - neviens tāds gadījums. Varbūt lieta ir izvēlēs, dzīvesveidā, atbildībā par savu drošību?... Un tam visam klāt nāk daļa veiksmes vnk nepagadīties ceļā kādam slimiķim. Diskusijas problēma ir tajā, ka visi gadījumi tiek bāzti vienā maisā. Klasika. Nu nevar salīdzināt nesalīdzināmo! Vai patēvs izvaro audžumeitu, vai regulāru tusētāju, kura dzer nejēgā un piekopj vienas nakts sakarus izvaro kārtējais līdzvērtīgs apdzēries tirliņš brīdī, kad abi bija pie viņa dzīvoklī un maigojās (un pēkšņi viņa izdomāja, ka negrib). Tas neattaisno varmākas! Abi vienlīdz vainīgi un sodāmi 100%, bet nevajag apgalvot, ka upura atbildība ir vienāda un sekas vienlīdz paredzamas.

Es sapratu, ko Breivik gribēja teikt ar saviem komentāriem par to, ka pašai sevi jāsargā. Domāts ir analoģiski, kā mēs slēpjam vērtīgas mantas, lai tās nenozog. Zaglim nav tiesību zagt, bet ir zināms, ka, ja maks karāsies no kabatas ārā, to kāds var nozagt, bet no tā var izvairīties, ja maku noslēpj dziļāk somā vai kabatā un tas samazinās risku tikt apzagtam.
Diemžēl, seksuālo uzbrukumu gadījumos tas nepalīdzēs, ja nu vienīgi pašam upurim psiholoģiski kaut cik, ar domu, ka darīja visu, ko varēja, lai tas nenotiktu. Bet patiesībā jau ir savādāk. Ja varmāka un upuris ir pazīstami, upurim var būt kaut vai skafandrs mugurā, tas neko nemainīs, bet, ja runa ir par svešu uzbrucēju, tad tāds izvēlas par upuri to, kurai vieglāk tikt klāt, nevis to, kurai kleita īsāka.
Manuprāt, akcija kā tāda ir ļoti laba, tā dod apjausmu pasaulei par to, cik patiesībā daudz varmāku ir mums apkārt. Žēl gan, ka šie stāsti ir tādi, kādi ir. "Mani izvaroja kaimiņš" vai "Mani mēģināja izvarot kolēģis", nevis "Mani izvaroja mans onkulis Jānis Bērziņš" vai arī "Ar mani to mēģināja izdarīt mans kolēģis Pēteris Liepiņš". Mēs redzam upurus, bet varmākas paliek drošībā - ir minēts fakts, ka tas ir noticis, bet varmākam no tā nekas - viņu neviens vārdā nav nosaucis. Daļa no viņiem noteikti savu upuru stāstus pat ir izlasījuši, sevi atpazinuši un - neko. Var jau saprast - nodarījumam ir gana noilgums, lai neko vairs nepierādītu, bet tieši tā sabiedrības tendence vainot upuri, ir panākusi to, ka šie varmākas mierīgi dzīvo tālāk - neko jau nepierādīs un vienmēr jau var teikt, ka pati gribēja un pēc tam pārdomāja. Tas ir nepareizi.
Sabiedrība grib izlikties, ka nekā tāda nav. Kā Neons, kas vienmēr domāja, ka, lai kas tas arī bērnībā nebija, nebija nekas īpašs, bet tagad sajutās nelāgi. Grib to aizvākt no acīm, itkā tā būtu lipīga slimība. Slimie tur tiešām ir iesaistīti, bet tieši par viņiem neviens nerunā.
Paradoksāli ir tas, ka tieši sievietes ir tās, kuras visbiežāk saka, ka upuri paši vainīgi. Klaita ne tāda, ne uz to klubu aizgājusi, noteikti divdomīgi pasmaidījusi vai ko koķetu pateikusi. Itkā vīrietis būtu bezsmadzeņu radījums, kurš nespēj sevi kontrolēt, ja vajag. Vai tiešām nespēj, jeb sabiedrība viņus attaisno?
Par to, ka vīrieši neizrāda savus plikumus, tas netur kritiku. Pirmkārt, vīrietis topless neviena uzmanību pat nemaz nepiesaista, kamēr sievietei pietiek ar blūzi, kurai ir dekoltē, lai viņa jau būtu pati vainīga. Otrkārt, pilns tas pats instagram ar fitnesa modeļiem vīriešiem. Viņu ir ne mazāk, kā sieviešu, bet seksuālo uzbrukumu upuri joprojām vairākumā ir sievietes. Tas nav loģiski.
Vienreiz par visām reizēm būtu jāsaprot, ka ja kāds ir sists, apzagts, pazemots vai seksuāli izmantots, vainīgs ir tikai un vienīgi varmāka. Varmāka ir tas, kas pieņem gala lēmumu to darbību veikt, kaut varēja pagriezties un no situācijas aiziet, ko nevar upuris, jo par upuri varmāka vienmēr izvēlas kādu vājāku, vienalga vai fiziski vājāku, vai emocionāli vieglāk ietekmējamu. Es te komentāros lasīju, ka cilvēks pats vainīgs, ka nav tik stiprs, lai spētu sevi aizstāvēt, bet tā arī neredzēju nevienu paskaidrojumu par to, kāpēc stiprākais domā, ka drīkst vājāko aiztikt. Vai drīkst? Manuprāt nē.

Pēdējais macaw komentārs ir pērle.

petunijayyy,
Cienīt sevi, ok, ja es izstāstu un ielieku tagad šajā akcijā stāstu, sanāk, es sevi necienu. Vajadzēja nolīst nožēlojami stūrītī un klusiņām rīt tabletes, ko ārsts ir izrakstījis. Labs domu gājiens. Tālāk, ja pastāsta stāstu, tā esot tik vēlme pēc uzmanības. Tikpat labs domu gājiens. Man tiešām rodas sajūta, ka daļa attaisnotu slepkavas pie jebkura gadījuma, ja vien būtu iespēja. Tāpat uztvere, ka visi stāsti jau patiesībā ir ''viņš tikai uz mani šķībi paskatījās, aij, ko jūs'' diezgan, diezgan apšaubāmas kvalitātes un cinisma pilna, lai neteiktu vairāk.
Par ciltīm (ne tik valstīm) ar apgraizīšanu - tas arī ir jāskatās plašāk. Mēs tur ierodamies, civilizētie un tagad viņiem borējam, ka tā jau nevar. Ja šos rituālus viņiem iznīcina, cilvēki krita panikā un vienkārši darīja pašnāvības, jo nevarēja iedomāties, ka tagad dzīvos, jo viņš nav izpildījis to, kas pie viņiem ir norma. Viņas daudzviet pašas uz to tiecas un tas ir viņu dzīves ritums. Ja liedz šo iespēju, pārgrieza sev rīkli. Cilvēki padarīja galu, jo mēs krutie uzspiedām savu kārtību, noteikumus, domājot, ka viņi ir iezemieši un tagad nu jāpārmāca viņi pēc mūsu likumiem. Tā ir absolūti cita tēma, ko šajā kontekstā nekādā gadījumā nevar bāzt iekšā.
*
Everythingisfine atgādināja man arī dzirdētos stāstus (jā, jā, tikai dzirdētos, bet kaut kā par puišiem ko tādu neviena gandrīz nav pat dzirdējusi), kur ievelk meiteni istabā, pārējie ''veči'' ārā zirgojas, ka dabūja ķērienu. Vai tā pati pretējā dzimuma iepazīšana, ar to pašu banālo lūrēšanu aiz blūzītes, pavelkot, vai svārku celšana. Tā arī daļai šķiet, ka ir normāli vienkārši ņemt un skatīt, ko nu tev sagribas tajā brīdī. Pieaugušākā vecumā, kur lielās, kādu meiču nogrābis, kā viņa tur pussamaņā, vai kādu uz vienu kniebienu atradis, un visi urā, nu esi īsts vecis. Ja audzināšana pašā sabiedrībā un attieksme pret to visu būtu cita, tad arī iekustās tā doma un pārmaiņas. Kamēr par to nerunā, vai runā tikai policijas gaiteņos labākajā gadījumā, un ārstu kabinetos, tas nav risinājums.

Everythingisfine daudz +++ tev!
Mani un daudzas citas arī apgrābstīja pamatskolā. Jo bērniem stāsta, ka svešais onka nedrīkst tevi aiztikt, bet to neattiecina arī uz pašiem - ka tu nevari aiztikt citu cilvēku, lai kā arī negribētos. Kad man bija 16, viens no tiem grābstekļiem ballītē mani sagrābā un nelaida vaļā, lai gan fiziski pretojos. Un bija noprotams, ka viņam prātā bija citas lietas, ne tikai pačamdīt. Labi, ka biju kopā ar draudzenēm, kas mani izlauza no viņa skavām. Šokēja, ka puiša draugi teica: nu ko jūs meitenes stresojat, viņš jau neko... Nevajag traucēt. Laikam neviens viņiem nekad nebija par to aizrādījis, un viņi paši krietni šokējās, ka visas meitenes ballīti pēc notikušā atstāja.

Un vēl, ja potenciālie varmākas nav tikuši sodīti bērnībā, tad kas viņiem liedz to pašu darīt pieaugušā vecumā?
Un tām, kas ir cietušas mazām esot, nav bijusi palīdzība no pieaugušā puses, tad vai esot pieaugušām arī netiks noklusēts, ja kaut kas tāds atkārtojas?
Un vēl jautājums, kur ir tā robeža starp otra dzimuma izzināšanu? Jo es, piemēram, neatceros, ka man būtu bijusi vēlme 10 gados iebāzt roku klasesbiedra biksēs.

Šeit rakstīšu vienkārši no sevis, neņemot vērā ko jau meitenes apsprieda iepriekšējās lapās.
Ko es ar šāda veida tēmas pacelšanu gaismā domāju? Tikai to, ko es varu pārcilāt, nu jau esot pieaugušai savā galvā, kas ar mani ir noticis bērnībā(nē izvarota nebiju).
Kādos četros gadiņos ar kaimiņu bērniem tika spēlēta spēle, kur ir jāimitē seksuālas darbības-to lika darīt vecāka gada bērni.
Tālāk seksuāla pieskaršanās no brālēna puses(viņš domāja, ka es guļu..es uzreiz uztrūkos augšā un aizgāju gulēt uz citu istabu). Kāpēc es neko neteicu mammai? Kāpēc es to noklusēju? Starp citu tagad viņa to zina un prasīja- kāpēc es to neteicu..varbūt, tāpēc, ka bērnībā par šādām lietām netika apspriests.
Tālāk sākot mācīties skolā un nonākot līdz tam posmam, kur puišiem ir tas vecums un ziņķāre paskatīties, kas tad tur tām meitenēm atrodas zem maiciņas-mēs tikām iespiestas stūros un apčamdītas no galvas līdz kājām gandrīz katru dienu. Atceros vēl kā izejot starpbrīdī ārā pastaigāties ar klasesbiedreni, man dzinās pakaļ divi puiši no vecākās klases-vārtīja pa zemi un uztupjoties virsū uzmācās, biju noraudājusies un gāju pie audzinātājas un ko viņa lietas labā iesāka?Neko! Līdz ar to tu savā bērna prātā saproti, ka nevari vērsties pie pieaugušā pēc palīdzības.
Un tas bija no kādas 3. klases līdz 6. kamēr pārvācos. Tikai ar bērna domāšanu manī tas neradīja traumu un tanī brīdī likās, ka šādi puiši pievērš meitenēm uzmanību. Tagad, protams, tas liekas apsurdi.
Nekas it kā traks, bet ir tas tomēr BET. Tā nedrīkst darīt. Un man kā dēla mammai uzskatu ir pienākums viņam mācīt un runāt par to un, lai viņam nebūtu neērti,to arī var izdarīt bērna tēvs. Labāk seksuālo audzināšanu iemācām mēs, nekā viņš saskatīties i-netā vai klausīsies kaimiņu bērnos.
Ps.Saprotu, ka runa šeit ir par pieaugušām sievietēm, bet šis ir tas, ko es izvilku priekš sevis.
Varbūt ir jāsāk ar pašu sakni un ir jāmāca jau maziem esot.

Lūdzu, piedod Pasadena, ka nosaucu Tevi par stulbu sievišķi. Tā es tiešām nedomāju un tas bija nepareizi no manas puses. Šeit nav runa par to, ka mums varētu būt atšķirīgi viedokļi, bet gan par to, ka redzu, ka neizproti manu domu, saproti to pavisam savadākā kontekstā. Bet lai nu paliek, pietaupīsim enerģiju un laiku, lai skaidrotos.

Paldies par atvainošanos - es tiešām to novērtēju. Peace :-)

Tieši varmākas ir tie, kas sevi (un citus līdz ar to) ciena vismazāk. Upurim vēl ir palikušas kaut kādas cieņas paliekas pret sevi un pārējo pasauli, lai savu zemo pašvērtējumu 'dakterētu' ar citu pazemošanu, pakļaušanu un izmantošanu - viņi ir tie, kas savu pašcieņu audzē paši un pirmie arī uzaudzē, kad izlemj iziet no upura lomas.
.
Varmākas savu zemo pašvērtējumu audzē ar agresijas palīdzību - un nekad neuzaudzē, tik vien dabū mazu drusciņu tajā īsajā seksuālās / fiziskās / emocionālās vardarbības akta brīdī. Viņiem vajag vēl un vēl pašvērtējumu 'no ārienes', proti, 'nozagt' upuriem, kurus ar dažādām i atklātām, i slēptām (manipulatīvām) metodēm piedabū sev pakļauties.
.
Upurim no savas lomas iziet vieglāk ir arī tāpēc, ka reāli viņš ir tas, kas cieš no citiem, līdz ar to viņš tas, kas pirmais sāk domāt, ka kaut ko vajag darīt lietas labā.
.
Savukārt vardarim neviens cits pāri nedara. Jo vardaris dara pāri citiem. Un visvairāk sev, bet to jau neviens no viņiem neatzīs. Tā varas apziņa ir varen salda indes garša, to tik viegli nevar atmest, tā ir tāda labi indīga atkarība - un vajag labi daudz belzienu no bijušajiem upuriem, preses, sabiedrības nosodījuma un ieslodzījuma gadiem, lai varbūt, varbūt, VARBŪT vardarim kaut kas smadzenēs iekustētos, un tas sāktu meklēt iespējas no savas vardara lomas iziet. Un pat tad nav garantijas uz pozitīvu rezultātu, jo tā saldā varas garša ir pārāk kārdinoša, ka ir sasodīti bail no tās atteikties, lai iepazītu dzīves krāšņumu, skaistumu, daudzveidību un, jā, prieku.

Tāpat kā Holivudas pasākumos ir vienkārši līgumi noslēgti. Iedod tērpu, ar kuru modes nams un dizaineris izdomājis, ka varēs izcelties. Pat tik primitīvi kā intervijās, pirmais jautājums, what are you wearing, un tas nav - man balta kleita, ar korseti, man viss spīd cauri un krīt ārā, bet atbilde ir, piemēram, Armani. Un tad taisa topus, no kurienes šis un tas tērps. Tā ir industrija, peļņa, slava, cita pasaule un noteikumi tajā.

Macaw, ja komentārs par to, ka sākas runas ne par tēmu ir par mani, tad es kā reiz runāju par tēmu, jo šī akcija tagad atjaunojās Holivudas dēļ (sākās un popularitāti neguva daudzus gadus atpakaļ).
*
Katram cilvēkam, vai tā būtu slavenība vai parasta sieviete, ir iespēja cienīt sevi vai necienīt, un nevajag pie savām izvēlēm sevi necienīt vainot citus. Es ieteiktu sievietēm sākt vairāk cienīt savu ķermeni un dvēseli, un neizturēties pret to kā pret atvērtu grāmatu, kurā katrs, kam nav slinkums, var ielūkoties, iebradāt un piedirst. Tas attiecas gan uz kailu ķermeni (un nerunāju tikai par seksuālu nozīmi), gan uz atklātiem stāstiem par izvarošanu fb, bet es saprotu, ka mūsdienās vēlme pēc uzmanības sit pušu visu.
*
Problēma noteikti pastāv, bet drīzāk ieteiktu to meklēt valstīs, kur vēl notiek sieviešu apgraizīšana vai tml, kur ir reāla problēma ar cilvēktiesībām, nevis imagināra. Holivudā vispār nav skaidrs, kas kam kāpis virsū (Monro sāka ar kailbildēm pirms vispār viņai kāds piedāvāja seksu pret filmu apmaiņu), bet tie stāsti no sērijas "piektajā klasē uz mani paskatījās savādi puika" ir nu..

Ja tā naivāk padomājot - ja vīrieši vairāk iesaistītos kampaņā, stāstītu, tad arī doma starp viņiem sāktu nobriest, ka nē, tas nav ok, ka tās ir ciešanas. Ka ''izmantoju gadījumu, dabūju ne gluži skaidrā esošu meiču'' nav hahaha vērti draugu bariņā, bet, ja paši skatītos šķībi un teiktu, nu vecīt, ko tu, tas jau nav ok, var jau foršāk to visu, tad arī sabiedrībā vairāk tā attīstītos. To kaut kādā mērā dara šī kampaņa, atkarīgs gan, cik ieklausīsies un vispār sāks domāt. Tāpēc šī ir daļa no sabiedrības izglītošanas, ja to tā varētu nosaukt.

Manuprāt, šeit mēs varam beigt. Starp citu, es protu lasīt, es esmu lasījusi Tavus komentārus, es uzdevu jautājumus, un nonācu pie secinājuma, ka mans viedoklis atšķiras no Tava, Petūnijas, un vēl dažiem. Es personīgi neuzskatu, ka jūs esat stulbas, bet Tu uzskati, ka es esmu - OK (esmu liela meitene, kura saprot, ka visi nedomā vienādi), vienīgi, kad pieprasi, lai visi citi saprot Tevi, vai Tu pati esi mēģinājusi izprast citu viedokli. Ja jā, un esi nonākusi pie secinājuma, ka tas ir stulbs, tad tiešām nav vērts vairs turpināt.

Lūdzu, piedod Pasadena, ka nosaucu Tevi par stulbu sievišķi. Tā es tiešām nedomāju un tas bija nepareizi no manas puses. Šeit nav runa par to, ka mums varētu būt atšķirīgi viedokļi, bet gan par to, ka redzu, ka neizproti manu domu, saproti to pavisam savadākā kontekstā. Bet lai nu paliek, pietaupīsim enerģiju un laiku, lai skaidrotos.