Ok, man sakrājās ko teikt, izlasot te pāris komentārus ar domām, bet uzreiz akcentēju, ka pieminot šīs izteiktās domas, nevēršos kaut kā tieši pie kāda, bet vēlos parādīt tendenci.
*
Es nesaprotu, kur var traucēt un tādu attieksmi radīt šī akcija. Labi, ja ir kādas problēmas, kas iespaido skatu uz to visu, jā, labi, bet ne par to. Nu kāds no twitter draugiem ierakstīja kaut ko, nu nelasi, bet nē, izlasām un tad šausmināmies, kā tā var. Cilvēks grib dalīties, vienalga – pirmo vai sesto reizi. Nav jau tā, ka tas viss, protams, nav eksistējis un tagad parādījies, bet dažādu iemeslu dēļ tas sabiedrībā kaut kā aktualizējas. Un par to ir jārunā.
*
Cilvēks izlasa, saprot, ka viņam nav klusībā jāieraksta blociņā un jāpaliek zem gultas, labākā gadījumā jāparaud vai pavisam nopietnā lietā jāaiziet uz policiju, bet nu, tāpat jau nekas nebūs, jo esot grūti pierādīt, tāpēc ciet bez maz vai.
*
Starp citu, tieši šīs diskusijas dēļ arī es kaut ko atcerējos, bet nu tas rītdien tiks aizmirsts, jo par laimi man nav nekas tik briesmīgs bijis, lai gan nepatīkamas situācijas. Arguments, ka man jau, piemēram, 30 gados tā nav bijis, ko var melot, dirsties un pašas jau vainīgas un izaicina. Nu diez vai ziemas pufaikā, zābakos, cepurē, šallē kādu izaicini, laikam atļāvies iet pa ielu. Cik nav idiotu, kuri meitenēm un puikām kaut ko uzsvilpj, sienas klāt, jautā un nedo’ dies’ kaut ko aiztiek, čamda. Un to uzskata par normālu, jo mēs jau hahaha jokojamies un spēlējamies tikai. Kā bērns, ko var izdarīt trīs reiz lielākam cilvēkam, pat kā sieviete, nu viņa fiziski nevar tik viegli sevi pasargāt, kad kāds tēviņš izdomā būt ‘’kruts’’. Tālāk jau aiziet par pieaugušākiem variantiem, kur arī daļai šķiet, ka var uz ielas pat piesieties un nelaist vaļā, jo tikai grib aprunāties un ‘’nē’’ vienkārši ignorē. Vai reibumā cilvēku vari izmantot, vai izmantot, jo ‘nolasījās’, ka neiebilsti. Par to ir jārunā, jārunā un vēlreiz jārunā.
*
Tagad atceros, kā skolā, mājās bija viens periods, kad visiem mācīja drošību, bija kaut kādas stundas, nodarbības, ko es arī sasaistu ar šo akciju. Ja jūti, ka kāds seko, piesienas, briest sūdi tavai drošībai, ej uz publisku vietu un zvani, lai kāds savāc, nāk pakaļ vai sauc taksi (kas agrāk nebija tik iespējams un izplatīts), pietiek drosmes, nobildē to mērgli, vai vienkārši lūdz palīdzību. Atceros, ka bija ‘’paņēmiens’’, kad, jūtot, ka var nebūt labi, ar acīm jau meklēt apkārt cilvēkus, izlikties kaut vai, ka kādu pazīsti sākt ar viņu runāt un prasīt palīdzību, lai tas otrs aiztinas. Vai uzreiz prasīt palīdzību, bet nebaidīties lūgt palīdzību. Tas ir galvenais. Un es tiešām redzu un domāju, ka to var aktualizēt, sabiedrība pievērš uzmanību, ne es lasu un domāju, kura pārspīlē, kura tikai grib to pašu haštagu savā timeline ielikt.
*
Tāpat kā slimības, kur cilvēki grib tikt saprasti. Psihiskās kaites, kur uzreiz tik nenormāli atbild, ja kāds kaut ko. Nu šīs sievietes arī grib nebūt vienas, kaut nedaudz saprastas. Nedaudz nepiemērots salīdzinājums, bet tomēr. Visi slēpj to, ka iet pie psihoterapeitiem, bet par ko šādu var izteikties diezgan pretīgi. Un uz katra stūra skandināt, cik sabiedrība ir neinformēta, cik neiecietīga, cik šo slimību, tieši tā, sava veida slimību neizprot un visu citu. Tagad, kad paceļas cita tēma, gluži tāpat noliek citas. Vai uzskata to par nez kādu plakātu izkāršanu vai varbūt vēlmi pēc slavas, jo tas jau tik intīmi un personīgi. Varbūt tad uztvert kaut vai kā to pašu informēšanas kampaņu, nevis, ka visi pagrabos klusībā kā strausi ieliksim galvas zemē, lai tik nezina, kā notiek un kā tiek uztveri cilvēki, ķermeņi, brīvība, tiesības. Ja par to nerunā, tad arī nekas tiešām nemainīsies. Tad kā ir ar to, par ko mēs parasti ierēcam – redzam, kā publiski skaidro attiecības, šķiršanās un tad met visādas detaļas no privātās dzīves, personiskas, tuvas lietas, pat seksu publiski apspriež. Tad jau gan ar prieku izlasām, ja nepazīstam tos cilvēkus, un rēcam visu vakaru, bet nevienam nav iebildumu, ka vai vai, kur nu tik intīmi, kur tas tiešām ir intīmi. Tagad, kad ir kopējs labums, kaut vai individuāls, fiziski vai apziņai, tiek likti priekšā tādi paši argumenti.
*
Stulbs salīdzinājums, bet ienāca prātā geji. Tas ir sensitīvs jautājums, bet, ja visi izliktos, ka tādu nav, sēdētu kaut kur klusībā savās istabās un graizītu vēnas, vienalga, vai geju būtību uzskatām normu, novirzi no normas, nenormālību vai da jebko, bet tomēr tajā pašā laikā viņi ir arī cilvēki. Tas daudz deva, ka viņi zināja, ka nav viens tāds, ka rekur ir līdzīgais. Tas nenozīmē, ka es atbalstu praidus, piemēram, bērnu izķēmošanu un tā tālāk, bet ideja kā tāda par to viens no visiem, kauns, slēpjos, turu sirdī kaut ko, kas notiek mums apkārt.
*
Cilvēks izlasa, varbūt pat pamana to, ka kādai tik ļoti līdzīgs stāsts, apdomā, ka tiešām tā nav bijusi viņas vaina, ko viņai noteikti simts reizes kādi ir gribējuši ieborēt, ja ir uzdrīkstējusies to pateikt. Viņa nav viena, kura tā nenormālā, jo pati nezina, ko tādu bija izdarījusi. Viņa varbūt sāk ko komentēt vai privāti sazinās, izrunājas un tā jau arī ir terapija. Iespējams, ka viņas nolemj meklēt speciālistu, iespējams tikai parunā, iespējams, satiekas un kļūst par draudzenēm savā ziņā. Ja tas palīdz cilvēkiem, kāpēc nomētāt un ar mēsliem aprakstīt visu procesu, man tas tiešām liekas necienīgi. Ja tik ļoti ēd acis ārā, tad vismaz nelasi, nevis pēc tam ko gudri sprēgāt, vēl jo vairāk, ja nekas vai vismaz tik briesmīgi nav bijis, bet tāpēc nevajag ne noliegt šo faktu, ne kā citādāk nievājoši izteikties. Jā, varbūt visur tagad nepadarīs stingrākus likumus tiem baisākajiem gadījumiem, bet ar valdībās par to sāk runāt un mazums, kas mainās. Tāpēc man absolūti tas netraucē, es arī baigi nemetos lasīt visas ziņas, kādreiz kaut kas iekrīt acīs, bet problēmas skaļa paušana jau ir solis, vienalga, cik liels, vienam, vairākiem vai vispār sabiedrībai kopumā. Pat, ja ne tā mainās, tad apziņas līmenī, kas varbūt kādai ir pēdējais salmiņš, tieši šādas trulas sabiedrības attieksmes dēļ.
772
