#MeToo jeb #EsArī

Neons, ne jau šī kampaņa ir tas, kas tev rada to visu. Šī tēma jebkur tev varēja uzpeldēt un kā teici, ka esi ļoti informēta par šo visu un nedzīvoji burbulī, ka tas nenotiek, tad jau pati vien neapzināti esi par to domājusi. Ja kaut kas tagad tāds dzīvē atgadītos, tad tā tiešām būtu trauma, kur tev nāktos kaut ko atcerēties, tagad tas ir cits līmenis. Un ne jau tā ir vienīgā vieta, kur vispār tas ir ticis pieminēts, tad jau no ziņām arī pa tv jākrīt panikā, ne tik mežonīgi jāuztver šāda lieta.

Un ja tik ļoti paceļas tik senā pagātnē bijusi lieta, par kuru nekad, nekad līdz šim netika domāts un pārdzīvots, ņemts vērā un visādi citādi, tad vērts meklēt kādu, ar ko parunāt, lai gan visticamāk, kā tika teikts, pēc nedēļas tas nogulsies turpat nekurienē.

Neons
Manuprāt, nevis šī kampaņa Tevī radīja to kauna sajūtu un apziņu, ka Tev tika nodarīts pāri, ka Tu tiki traumēta, bet šī kampaņa izvilka ārā no Tavas zemapziņas tur nodzīto kauna sajūtu un apziņu, ka Tev tika nodarīts pāri, ka Tu tikai traumēta. Un tā ir atšķirība.
.
Apzinies savas sajūtas un laid tās projām tālēs zilajās. :) Ja netiec galā viena, tad lūdz pēc palīdzības psihologam vai kam tamlīdzīgam. ;)

Varbūt esmu no citas planētas, bet es daudz un bieži dzirdu sievietes par tādām tēmām runājam, un filmās rāda, un masu mēdijos par to runā. Tā jau sen nav nekāda tabu tēma par kuru visas kaunās un klusē.

Varbūt tāpēc Tev personīgi ir apnikusi runāšana :-)
Interesanti, ka Tu minēji sievietes. Man liekas tas ir tas, kas man liekas šajā kampaņā mazliet savādāks - tas, ka vīrieši arī sākt runāt par negatīvajām pieredzēm. Pagājušo gadu klausījos raidījumu par vardarbību ģimenē pret vīrieti, kas lika aizdomāties (tas gan bija par UK situāciju). Tur piedalījās vairāki psihologi, krīzes centru darbinieki. Viņi minēja, ka vīriešiem ir ļoti grūti meklēt palīdzību, jo daudzi netic vai neuztver nopietni (piem., stiprais dzimums, taču) un viņi baidās tikt izsmieti. Līdz ar to, ir ļoti grūti paredzēt problēmas lielumu, jo vīrieši nerunā (vispārinājums, protams).

macaw, atšķirība tāda, ka mani neizvaroja, tāpēc tēmas par izvarošanu, kaut arī dzirdēju, mani tas īsti neskāra un par to nedomāju. Vairāk sāku aizdomāties, kad akcentu sāka likt ne tikai uz konkrēti izvarošanu, bet arī citiem veidiem, kā kaut ko ļoooooti briesmīgu (dažu sieviešu izpratnē). Šādi viedokļi liek aizdomāties, vai ar mani viss ir ok, ka neceļu trauksmi un nesūdzos policijā/neeju pie psihologa, ka man kāds izteica neķītru piedāvājumu vairākkārt (te es pārspīlēju nedaudz)?...

Ai, neredzēju iepriekšējo Neona komentāru. Piedod.

Neons, nu ne mēs no malas zinām, ko kura pārspīlē. Ja citreiz tas tevi neskāra, tagad dzen panikā, dodies pie speciālista un tiec galā vienreiz par visām reizēm.

Jā, esmu dzirdējis par to skandālu. Bet kā vīrietis es nesaprotu kas ir tā uzmākšanās. Zem tā vārda var slēpties da jebkas. Ja es uz sievieti skatos 10 sekundes, tad tas skaitās OK. Bet ja es uz viņu skatīšos 30, 40, 50 sekundes, tad tas skaitīsies ka uzmākšanās? Un kāpēc es jebkurai random sievietei nevarētu piedāvāt seksu, jo es taču dzīvoju demokrātiskā valstī un drīkstu jautāt citiem visu ko vien vēlos? Kur ir tas robežas, kuras nedrīkst pārkāpt?

Drīzāk mēs nepareizi izlasām to, kas tajos stāstos rakstīts. Cilvēki dalās. Tu izlasi un tagad krīti panikā, par plakātiem pie mājas stāsti un visādiem salīdzinājumiem. Cita izlasa un pieņem zināšanai, padiskutē, nepārspīlē. Citas joprojām nedalās, jo domā, ka tas ir kas kaunpilns. Tāpat par vīriešiem.

nerātnā, kas zin kā tur ir manā galvā... Katrā ziņā, manu ikdienu un sievietes būtību tas atgadījums nekā pamanāmi nav ietekmējis (vismaz apziņas līmenī). Vīriešus par cūkām neuzskatu, naidu neturu, kautīga ne pa ķeksi arī neesmu un kaut kādi īpaši kompleksi intīmā ziņā arī nav novēroti... Pieņemu, ka palīdzība man nav nepieciešama. Bet! Kaut kādas domas par robežām šajā tēmā sāka kustēties dīvainā virzienā...
Pasadena, par vīriešiem... Laikam tikai retā nav dzirdējusi, ka cietumā izvarotājus sagaida izvarošana (un vispār vīriešu izvarošana cietumos ir zināma tēma), arī armijā vīriešus bieži izvaro, ģimenēs cieš vienlīdz kā sievietes, tā vīrieši (bērni), tāpat tas notiek arī dīvainās puišu kompānijās, kur liek kas zin kas lietots... Un saraksta galā gadījumi, kad no malas pat grūti noticēt, ka tas ir iespējams. Jā, es nepieminu vīriešus, nevis tāpēc, ka nezinu par to, bet tāpēc, ka man tuvāka sieviešu tēma, jo pati esmu sieviete. Taču piekrītu, ka vīrieši par to runāt baidās krietni nopietnāk un arī viņiem tādi atgadījumi ir krietni vien traumatiskāki psihei.

Vairumos gadījumu, kad tiek izvarotas sievietes vai vīrieši, lielu lomu nospēlē arī paša "upura" vājais raksturs, zemās prāta spējas, nespēja kritiski izvērtēt radušos situāciju un paredzamos nākotnes scenārijus, var teikt arī neesošā intuīcija. Galu galā jebkurš cilvēks, pirms jebkuras darbības izvērtē vai vismaz mēģina to darīt - kādas sekas radīsies, ja es darīšu to vai to.
Ja es eju pa mežu dienā vai jo īpaši vakarā, tad tā jau ir 50/50 situācija, ka ar mani teorētiski var kaut kas nelāgs notikt. Izvēlies to darīt - paturi prātā arī tādu scenāriju.
Ja cilvēks iet pa nakti tusēt kkur un nav pārliecināts par sevi, visdrošākais ir iet bariņā ar draugiem un nepieliet acis tā, ka neko nesaprot, neizmantot citu piedāvātus dzērienus un jebkuru aizdomīgu piedāvājumu kategoriski noraidīt. Tā var analizēt dažnedažādas situācijas.
Visbiežāk gan ir tā, kā jau te minēja, ka to izdara ģimenes locekļi vai cilvēki, kurus pazīsti ilgu laiku. Tad no šādas situācijas izvairīties varētu būt ļoti grūti, tajā pašā laikā pierādīt to būtu visai vienkārši. Un arī šajā gadījumā, ja cilvēks izvēlas klusēt, tas tomēr norāda uz kaut kādu upura lomu iekšienē, jo redz kauna sajūta (nez tik no kā?) ir spēcīgāka par otra/s nelietīgi izvirtīgajām izdarībām. Automātiski sanāk, ka cilvēks sevi vērtē zemāk par varmāku vai ir tik ļoti iebaidīts, ka gatavs ciest.
Jebkurā gadījumā paredzu šai kampaņai īsu mūžu. Koks ar diviem galiem.

Kur ir tas robežas, kuras nedrīkst pārkāpt?

xanax, nedzirdēt, neredzēt un nejust to NĒ, ar ko tiek atbildēts Tavam piedāvājumam (lai arī kāds tas būtu). Ne vienmēr NĒ ir vārdos izteikts - tā ir augsta cilvēcības pazīme, ja to NĒ no otra jūt, kamēr tas pat vēl nav pateikts. ;)
.
Neons
Manuprāt, tās domas par robežām vismaz pašai sev ar sevi vajag izdiskutēt. Lai pašai ir skaidrība, kas ir kas. :)

Labvakar, lūdzu aizpildiet manu aptauju par Kiberbulingu(varadarbību internetā)
https://docs.google.com/forms/d/e/1FAIpQLScZWekd2Qok7WGxVVL8redXgTRqepyGsu9G0p0HrF-dKoA1mg/viewform?usp=sf_link
Paldies iepriekš. Novērtēšu ja padalīsies ar draugiem :)

Westpoint
Varmākas māk ļoti labi manipulēt ar upura kauna, baiļu un vainas sajūtu - tieši tāpēc upurim nav viegli izkļūt no tā apburtā loka, ja vien upurim nav pieejami šāda tipa kampaņu materiāli. Tā ka šī un citas kampaņas noteikti ir vērtīgas - vērtīgas upuriem, un nevērtīgas varmākām. ;)

nerātnā es jau negrasos nevienu izvarot, es taču varu pienākt un pajautāt? Es nedomāju ka pie mums pa ielām staigā sievietes ar uzrakstu uz pieres "No sex!!!".

Zinu, xanax, ka Tu nevienu netaisies varot. :) Vnk saku, ka augstākā pilotāža ir just to robežu, kuras pārkāpšana Tev draud ar to, ka meitenes Tevi ierakstīs 'tas ir tas čalis, kas visām prasa pēc seksa' tipiņu sarakstā. :-P ;)

xanax bet vai tad kāds tev aizliedz jautāt? Problēma ir tad, ja nejautā vispār vai ignorē ''nē''.

nerātnā, paldies, tas jau tā kā skaidrs. Es par to, ka vnk zinot, ka toreiz tas nebija gluži pareizi (es biju bērns un man nebija tajā brīdī kristālskaidrs, kas tas ir, kas ar mani notiek, ko ar mani dara, un vai tas ir pareizi\normāli\vajadzīgi) par to neuztraucos, sevi nešaustīju, bet šādas kampaņas iespaidā sāku rakties savās atmiņās, sāku sev pārmest, ka kā es tā varēju nezināt, kā es tā neteicu “nē”, kā es tā varēju padoties manipulācijām, kāpēc es nevienam neizstāstīju u.tml... Ar šodienas prātu, pieauguša cilvēka pieredzi un sapratni, ar šodienas izlasītajiem emocionāliem viedokļiem no sievietēm, kuras jau ir nonākušas pie kaut kādām domām un vērtējumiem - es pagātnes situāciju un bērna uztveri sāku interpretēt citādāk. Bet vai to vajag? Ko man tas dod tagad? Tikvien kā kaut kādus mistiskus liekus kompleksus...

Westpoint
Varmākas māk ļoti labi manipulēt ar upura kauna, baiļu un vainas sajūtu - tieši tāpēc upurim nav viegli izkļūt no tā apburtā loka, ja vien upurim nav pieejami šāda tipa kampaņu materiāli. Tā ka šī un citas kampaņas noteikti ir vērtīgas - vērtīgas upuriem, un nevērtīgas varmākām.

Vainas sajūtu - par to, ka esi upuris? Interesanti. Kauna sajūta, ko citi padomās? Acīmredzot šādiem cilvēkiem pašvērtējums ir tik zems, ka labāk visu mūžu turēs to iekšā un grauzīs sevi, nekā atbrīvosies no tā visa, pastāstot visu kā ir bijis. Svarīgi tas, kas ar tevi notiek vai ir noticis ir tikai pašiem tuvākajiem, pārējie tāpat ātri vien aizmirsīs. Un šādās reizēs arī izkristalizējas, kuri ir īsti draugi un kuri ne.
Jā, ir noticis šāds gadījums, kļuvu par upuri/pats nolohojos/cits variants. Bija traki, ir slikti, bet būs labi, jo tā ir pieredze, no kuras esmu mācījies. Un viss! Vēl jo vairāk, ka jo vairāk cilvēku tā darītu, jo vardarbība tiktu izskausta jau pašā saknē.
Saku to iz pieredzes, tiesa, ne šajā jautājumā, bet līdzīgā un arī šķietami "apkaunojošā".

neesmu diži interesējusies par to, kāda ir sabiedrības reakcija pret tām/ -iem, kuri ir lietojuši šo #MeToo, bet tā sabiedrības daļas reakcija, kas pastāv Latvijā, ir ļoti viegli izskaidrojama - mums gluži vienkārši ir neērti par to runāt. un ne tikai par seksuālu (vai jelkādu citu) vardarbību, bet arī, piemēram, par depresiju, veģetatīvo distoniju utt. utjp., jo mēs taču esam izturīgie kartupeļu vācēji un mums visam jābūt forši. ko galu galā padomās kaimiņš par to, ja būšu tāds vājš? noēdīs bez sāls un āmen baznīcā. šis ir iemesls, kāpēc es priecājos par tām retajām, bet esošajām reizēm, kad latvietis iznāk no skapja un paziņo, ka jā, es nāku no bērnunama vai jā, pret mani izmantoja spēku, lai apmierinātu savas tieksmes. tā nav plakātu stiprināšana pie durvīm, paziņojot, ka esmu izvarota vai visi vīrieši ir lopi, un tai tādai arī nevajag būt. tā ir saruna starp cietušo un to, kurš nemaz nekad nebija iedomājies, ka tā var būt, lai radītu vairāk izpratnes par to, kā un kas, nevis klusi turpinot rakt kartupeļus, pat pīkstienu neizdvešot.
.
lai arī pati esmu nonākusi situācijā, kur bija milimetrs līdz #EsArī (un, protams, izjūtot visu veidu kaunus, jo es taču pati vainīga!), bieži vien sliecos domāt, ka ne visos, bet tomēr vairākos gadījumos tā ir ne tikai vīrieša vaina, bet arī provokācija no sievietes puses (un dažreiz mēs pašas to labi apzināmies!), lai arī pamatuzskats man paliek nemainīgs - tu nedrīksti pārkāpt robežu, piemēram, piedāvājuma noliegšanu, vai arī savas varas parādīšanu, izmantojot otru kā rīcībnespējīgo (bērnu, piedzērušos sievieti utt.), jo nevienam citam nav ietekmes un teikšanas pār manu ķermeni un tā vajadzībām kā tikai man pašai.