#MeToo jeb #EsArī

Katrai ricibai ir savi celoni un sekas.

Katrai ricibai ir savi celoni un sekas.

Jā, un tieši konkrēti šajā kontekstā?

Nevelc to, ko Breiviks, Petūnija un Elza uzskatīs par piedauzīgiem, jo citādi izaicini sekas?

Šajā diskusijā es redzu, ka cilvēkiem ir problēmas ar atbildības uzņemšanos. Un šeit es nerunāju par nelaimes gadījumiem, situācijām, kad tiešām lietas notiek apstākļu sakritību dēļ. Es runāju par atbildības uzņemšanos par savu drošību, izvēlēm, kuras veic, lai sevi pasargātu.

Zini, meitene var nākt no naktskluba īsos svārciņos, ar gāzes baloniņu rokās - lai minimizētu risku. Bet viens slimais to baloniņu atņems un iepūtīs viņai pašai sejā. Kur viņai atbildība, jo īsi svārki? Vai sieviete tumsā? Pat ja uzbrukumu izdodas novērst, tik un tā tas ir noticis. Ar to pilnīgi pietiek, lai radītu emocionālu traumu. Ir jādomā par savu drošību, bet VISA atbildība par notikušo ir uz varmāku. Jo VIŅŠ ir problēmas sakne. Lai sevi 100% pasargātu, ir jāsēž četrās sienās. Un atteikties no dzīves pāris neaudzināto un slimo tēviņu dēļ - tas patiešām ir pazemojoši.

Nesaprotu, kas tiesi ir nesaprotams. Pirmkart, sakoties diskusijai, es vispar nerunaju par so temu, sis akcijas ietvaros man vairak diskutabli skiet tas, ko mineju pirmajos savos komentaros. Bet, sakoties Elzas nozakasanai, piemineju to, ka es saprotu vinas galveno domu.
Katrai ricibai savas sekas un celoni - sieviete var uzvilkt leta paskata drebes, jo vinai ta patik, bet virietis var vinu izvarot, jo vinam ir tadas noslieces un si sieviete liksies vieglak iegustama. Nu un viss, kada starpiba - ir kadam tiesibas vai nav kadam tiesibas, tu ej slepkavam stastit to, ka viniem nav tiesibu slepkavot? Viniem vienalga. Upuris var but jebkurs, bet leta sieviete uzreiz asociejas ar maucigu uzvedibu daudziem tapat ka daudzi citi arejie teli asociejas ar ko citu.

Es domaju, ka tas ir briesmigi, ka sieviete ap 25-30 atceras joprojam kaut kadu notikumu no 5.kl. ar traumas sajutu sirdi. Psihoterapeits?

Nu, re, cik mēs dažādi. Man atkal liekas briesmīgi, ka 5.klases bērnam tas bija jāpiedzīvo. Liekas absurdi, ka bērns ir tas, kurš jūtas pazemots, jo pieaugušajam sabribējās apmierināt savas tieksmes.

Zini, meitene var nākt no naktskluba īsos svārciņos, ar gāzes baloniņu rokās - lai minimizētu risku. Bet viens slimais to baloniņu atņems un iepūtīs viņai pašai sejā. Kur viņai atbildība, jo īsi svārki? Vai sieviete tumsā? Pat ja uzbrukumu izdodas novērst, tik un tā tas ir noticis. Ar to pilnīgi pietiek, lai radītu emocionālu traumu. Ir jādomā par savu drošību, bet VISA atbildība par notikušo ir uz varmāku. Jo VIŅŠ ir problēmas sakne. Lai sevi 100% pasargātu, ir jāsēž četrās sienās. Un atteikties no dzīves pāris neaudzināto un slimo tēviņu dēļ - tas patiešām ir pazemojoši.

Es atvainojos, bet nevaru sim piekrist. Kad tu pedejo reizi biji Vecriga kada jauniesu kluba? Es nedomaju, ka tas, ka meitenes staiga knapos sortinos (vasaras laika vismaz) un pielejas ar vodku, pec tam dejo un laizas ar nepazistamiem puisiem - ne, es nedomaju, ka ta ir atbildiga riciba, uzskatu, ka, ja notiktu nelaimei, meitenei butu japardoma ari sava uzvediba.
Protams, situacijas ir dazadas, bet tas par to klubu diezgan smiekligi skiet, ja paskatas, piemeram, uz Just/Koijotu tikko pilngadibu sasniegusam meitenem.

Nu un viss, kada starpiba - ir kadam tiesibas vai nav kadam tiesibas, tu ej slepkavam stastit to, ka viniem nav tiesibu slepkavot? Viniem vienalga.

Nu, ja, tad jau neko - lai tik slepkavo, runāt par to nerunāsim - jo kāda jēga. Tāda dzīve, nav ko čīkstēt.

Hmmm... ko tieši Tu vēlējies ar to pateikt? Ne izvarošanu, bet, piem., apčamdīšanu gan? Vai arī, nav pelnījusi, bet, ka viņai ar to ir jārēķinās, ka tas notiks?

Nē, ar šo tekstu es vēlos pateikt, ka viņa šādā veidā rada iespaidu, ka ir vieglas uzvedības sieviete, tāpat kā bomzis smirdot rada iespaidu, ka ir bomzis, tāpat ka mūķene mūķenes apģērbā rada iespaidu, ka ir mūķene. Redzu, ka ir cilvēki, kas nesaprot, ka vārds atbildība nenozīmē vien stāšanos tiesas priekšā vai soda maksāšanu, bet arī atbildību par savu dzīvību, respektīvi, ja es sevi nesargāšu, dievs mani nesargās, jeb nepieņemt dzērienu no vīrieša, kuru nepazīsti, jo arī šādā gadījumā viņam nav tiesības tevi sazāļot tikai tāpēc, ka radi perfektu augsni tam, pieņemot dzērienu. Nē, neviens nedrīkst nodarīt ļaunumu otram, bet tas notiek, tāpēc ir jābūt mazliet paranoiskam un jācenšas no tā izvairīties nevis principa pēc jāsaka es pieņemšu dzērienu no sveša cilvēka, jo viņam nav tiesību mani sazāļot. Es nespēju noticēt, ka vairākos piemēros skaidroju tik elementāras lietas pieaugušiem cilvēkiem.

Es nespēju noticēt, ka vairākos piemēros skaidroju tik elementāras lietas pieaugušiem cilvēkiem.

Man ir pat ļoti skaidrs, ko Tu vēlies pateikt. Jā, es tikai atbalstu likteņa neizaicināšanu, BET tieši šie viedokļi, kuri tik aktīvi vēlas pateikt upuriem, cik viņi paši ir vainīgi (Ok, dažreiz - daļēji vainīgi) pie tā, ka viņiem ir uzbrukts, ir viens no iemesliem, kāpēc daudzi paliek klusējot vai kaunās par to (cik atceros vismaz viens komentētājs te izrādīja īpašo pārsteigumu par to, ka šo kauna sajūtu upuri izjūt - I wonder why (t)). Turklāt šie biežie teicieni par "lēto", "palaistuves", "vieglas uzvedības sievietes" apģērbu - stila diskusijas kaut vai šeit demonstrē, cik dažādas ir gaumes. Kaut vai manis izveidotajā naktsklubu diskusijā - neredzēju nevienu ieteiktu burku. Gandrīz jebkurš apģērba ieteikums, ja kāds grib, var tikt noraksturots kā kādam "izaicinošs".
Un ar atbildību es personīgi nedomāju tikai soda maksāšanu vai stāšanos tiesas priekšā. Es domāju, ka atbildība jāuzņemās tomēr varmākam (tam, kurš reāli ir uzbrucējs), jo to, ko katrs saprot ar signāliem un neverbālo komunikāciju - sorry, bet pieļauju, ka viedokļi var atšķirties. Bet, protams, ka varbūt ir ērtāk vainot upura psiholoģiju, apģērbu, raidītos signālus, izvēlēto lokalizāciju utt.

Atbildība, manā skatījumā, iestājas jau brīdī, kad ar savu darbību izvēlies pakļaut sevi briesmām, tāpēc nav obligāti jāmin negadījums un jāmeklē vainīgais. Tāpēc es kārtējo reizi atkārtošu, ka nevainoju upurus, jo gluži vienkārši nerunāju par simtiem dažādu gadījumu, kuros vienā variantā tiks fiziski aizskarta puskaila sieviete, otrā variantā tiks aizskarta sieviete slēpošanas kombinezonā, trešajā variantā vīrietis izvēlēsies kaķi maisā.

Atbildība, manā skatījumā, iestājas jau brīdī, kad ar savu darbību izvēlies pakļaut sevi briesmām,

Ko Tu domā ar "izvēlies pakļaut sevi briesmām"? Tu domā apzināti vai arī neapzināti?

Reti šeit rakstu, bet, kas mani mulsina diskusijā: vainas piesaukšana. Tas, ka kādu definēs kā vainīgo, nav tas, kas ļaus no situācijas izvairīties. 100% piekrītu Breivik. Jā, jāuzņemas atbildība un jaizvērtē riski. Tas nenozīmē, ka sliktas lietas nekad nenotiks ar labiem cilvēkiem, bet ļaus samazināt situāciju skaitu, ka kaut kas notiks. Tas nenozīmē, ka upuris ir vainīgs. Neviens cietušais nekad nav vainīgs. Bet, ja iespējams, mēģināt saprast, kāda apstākļu vai darbību sakritība noveda vai var novest līdz uzbrukumam, lai no tādiem izvairītos.
Plašāk skatoties: neviens normāls cilvēks arī otram neuzbruks, nekad. Vienam kāda psihiska novirze, otram kas cits, piemēram, vardarbība paša bērnībā, vai vienkārši milzīgs pāpratums, jo kāds kaut ko nepateica, kāds kaut ko noklusēja, it sevišķi agrā jaunībā, kad seksualitātes apzināšanās ir kaut kas jauns. Tā vienkārši ir. Tāda realitāte. Skarba, bet labāk apzināties, ko pats vari darīt, lai līdz minimumam situācijas samazinātu.
Vienīgais cilvēks, kura darbības daudz maz vari kontrolēt, esi tu pats.
Ko vēl var darīt? Ja ir bērni, audzināt no bērnības, ko nozīmē "nē", ko nozīmē robežas, kāpēc vardarbība ir slikti, kas ir consent.

Vienna, Ok, Tu uzskati, ka

Tā vienkārši ir. Tāda realitāte. Skarba, bet labāk apzināties, ko pats vari darīt, lai līdz minimumam situācijas samazinātu.

, tad, kur ir problēma, ja par to runā? Tàda ir realitāte. Daudz kas ir realitāte, bet tas nenozīmē, ka tas ir jāpadara "normāls" un "pieņemams".
Tu saki,

Tas, ka kādu definēs kā vainīgo, nav tas, kas ļaus no situācijas izvairīties.

, neviens jau neapgalvo pretējo, bet, tajā pašā laikā, ja varbūt tā vietā, lai aktīvi postulētu to, "ka pašiem ir sevi jāsargā" (kas IR koncentrēšanās uz to, ko upuris ir izdarījis/nav izdarījis tā, kā "vajadzētu"), bet pievērstos "vardarbība nav pieņemama" (saprotu, ka viedokļi šeit atšķirsies), mēs vismaz varētu izmēģināt to efektivitāti, jo pagaidām izskatās, ka vismaz daļai sabiedrības tomēr patīk koncentrēties tieši uz to, ko cietušais varēja būt darījis citādi, bet varmākas loma - nu, neko, tāda ir realitāte, tā notiek. Un, nē, tas nenozīmē, ka es neuzskatu, ka pašam nav jāmēģina pasargāt sevi. Vienkārši šajā konkrētajā tēmā, tā pasargāšana ir diezgan diskutabla.

Breivik, varēji atkal nepūlēties izteikt savus dīvainos uzbraucienus.
*
Ja vienam izaicinoši liekas skinny bikses, citam svārki līdz celim, citam paķer ādas jaka, tad ko nevilkt, ejot pa ielu? :D Kādu sarakstu tad šīs gudrītes varētu izveidot, ja jau varmāka tikai paļaujas instinktam, lai tad zinām, kā un kurš ko uzskatīs par mājienu. Tālāk, vai paskatīšanās dod atļauju, vai kādam tam skatienam jābūt, detalizēti, vai tikai tukšas runas, ko nevar pierādīt, jo tam nav seguma? Jo tipam, kurš domā, ka tā var rīkoties, ir diezgan vienalga patiesībā, kas mugurā?

Pasadena, es jūtu, ka esmu bijusi ļoti pacietīga un centīšos vēl vienu reizi Tev paskaidrot, ka mani komentāri ir attiecināmi uz situāciju, kurā cilvēks apzināti sevi pakļauj nelaimei tīri principa, ka otram nav tiesību neko sliktu darīt, dēļ. Manam viedoklim nav nekādas saistības ar izvarošanas gadījumiem, mēģinājumiem, dibena čamdīšanas un vēl nez kādām everģēlībām. Mēs maļam vienu un to pašu uz apli un nekas nekust uz priekšu.

Bet kas tad grib vardarbību padarīt par pieņemamu? Neviens taču nesaka, ka vardarbība ir pieņamama, neviens šeit nesauc cietušo par vainīgu. Drīzāk ieteiktu katram pie sevis padomāt, kāpēc jums tas tā nolasās? Un pašam IR sevi jāsargā. Kurš tad cits to darīs?
Esmu daudz lasījusi un domājusi pēdējās dienas, man pašai ir agra jaunības pieredze diemžēl par tēmu, vienīgais, ko esmu izdomājusi - tie, kas domā (it sevišķi gadiem pēc nepatīkamā fakta), ka ir vainīgi, joprojām nav spējuši izkāpt no upura lomas. Mīļie, tam ir psihoterapija.
Šajā un citās diskusijās taču ik pa laikam tiek atkārtots, ka vardarbība nav attaisnojama, to īsti nedzird. Var, jā, runāt par varmākām. Vajadzētu. Domāju, šeit arī vairāk koncentrējas (sorry, izklausīsies nejauki) potenciālie upuri, tāpēc arī par tiem vairāk runā. Vai jūs paši vai kāds draugs/paziņa izturas tā, ka varētu klasificēties par varmāku? Vai esat viņiem to teikuši? Vai vienmēr esat teikuši stingru "nē", nevis smējušies par kniebienu dibenā? Vardarbība, protams, ir slikti, ko katrs no mums var darīt, lai to samazinātu (bez piesargāšanās pašiem)? Man tiešām vienīgais, kas nāk prātā, ir audzināt savu dēlu vai meitu stāstot, ka citiem darīt pāri nav OK. Vēl kaut kādas kampaņas, kas stāsta, kas ir/nav piekrišana seksam, piemēram. Tā gan droši vien forumā nedzims, tur kādu NVO vajag :)

Šeit sauca cietušo par vainīgu. Nu kas nolasās no džinsos tērptas sievietes? Un pat ja uzvelku kleitu, vai tad es velku viņu principam, lai tik kāds uzšauj man? Kāda samaitāta, greiza pasaule.

Vispār arī labprāt lasītu Alexxa domas par šo kampaņu, par vardarbību kā tādu - kaut vai vispārīgi par tematu. :)

Es domaju, ka tas ir briesmigi, ka sieviete ap 25-30 atceras joprojam kaut kadu notikumu no 5.kl. ar traumas sajutu sirdi. Psihoterapeits?

Pašām arī ar lasītprasmi un uztveri nevedas. Viņa uzrakstīja, ko atceras šīs diskusijas sakarā, ne to, ka tagad nevar dzīvot. Piebilda vien par bērna statusu un gadījumu, tā pašas uzreiz sūta pie ārsta. Unikums.