Pirms izteikšu savu viedokli, vēlos informēt macaw, ka man viņas caur aizvainojumu izspiestie dzēlīgie komentāri neizsauc nekādas emocijas. Lūdzu, beidz ar mani runāt, man nav interesanti.
Šī tēma ir tik plaša un nebūt nav viennozīmīga. Šķiet, ka lietotājas, izlasot kādu komentāru, to asociē katra ar kaut ko citu. Manis izteiktais viedoklis jau sen nav par kampaņu #metoo. Ja jums šķiet, ka manā skatījumā izaicinoši ģērbusies sieviete ir pelnījusi tikt izvarota un attaisnojums ir viņas izskats, tad nesaprotu, no kuras mana komentāra daļas tas ir ticis ņemts. Tāpat es nevainoju upurus, nebūt nē. Tāpēc, lūdzu, beidziet mani pataisīt par briesmoni, saukt par samaitātu, piedēvēt man potenciālo izvarotāja un grābstekļa lomu, ja būtu vīrietis. Arī nesapratu, kāpēc pēkšņi tika pieminēta seksuālā vardarbība pret bērniem, jo jau vairāku lappušu garumā mēs nerunājam konkrēti par kampaņu #metoo, bet gan dažādām citām apakštēmām. Es arī nevienā brīdī neapgalvoju, ka tiek izvarotas tikai meitenes, kas piedauzīgi ģērbušās. Starp citu, kādā no iepriekšējiem komentāriem es teicu, ka izvaro arī meitenes mēteļos. Un šis man atsauca atmiņā filmu par Bēthovena dzīvi, kur kādā epizodē vienu no sievietēm izvaroja meža vidū. Tas bija romantisma laiks, kurā sievietēm bija tādas kleitas, ka tas bija daudz grūtāk kā pie mūsdienu ģērbšanās stila apstākļiem. Bet redziet, piesmēja, tāpēc arguments par to, ka pašas vainīgas nav pilnvērtīgs.
miegalācis ļoti labi pateica. Šajā diskusijā es redzu, ka cilvēkiem ir problēmas ar atbildības uzņemšanos. Un šeit es nerunāju par nelaimes gadījumiem, situācijām, kad tiešām lietas notiek apstākļu sakritību dēļ. Es runāju par atbildības uzņemšanos par savu drošību, izvēlēm, kuras veic, lai sevi pasargātu. Man visneizprotamākais šķita spītēšanās, jo otram redz nav tiesību. Gandrīz katrā otrajā komentārā redzu vārdu tiesības. Jā, cilvēkiem nav tiesību Tev pieskarties, pat ja Tev mugurā ir mini svārki un topiņš ar milzīgu dekoltē. Jā, cilvēkiem nav tiesību apzagt Tavu dzīvokli, pat ja tas nav aizslēgts. Jā, cilvēkiem nav tiesību zagt tavu riteni pat ja tas nav pieslēgts riteņu novietnei. Tāpat kā cilvēkiem nav tiesību darīt vēl milzumdaudz citu lietu, par kurām draud kriminālatbildība. Tāpēc pastāv likumi, lai radītu kārtību sabiedrībā. Bet ir arī likumsargājošās iestādes, jo ne visi cilvēki ir spējīgi ietilpt šajos rāmjos. Tieši tāpēc frāze par rozā poniju varavīksnēm bija vietā, jo realitāte nav rožaina un katram pašam ir jārūpējas par sevi, savu drošību. Tāpēc es nakts melnumā, viena ejot, cenšos būt pēc iespējas neitrāla, tāpēc man kabatā ir šķēres, jo ne jau kādam citam vajag, lai ar mani nenotiktu kas slikts, bet MAN VAJAG! Tāpēc man šāda spēlēšanās ar likteni principa pēc izsauca sašutumu.