Lasu jūsu diskusiju, un man siekala līdz zemei, kā to visu tagad gribu ēst nost. :-P :D Jo sklandrauša garšas kombinācija no burkāna, kartupeļiem, rudzu miltiem un ķimenēm mani ved uz septītajām debesīm, bet ar norunu, ka tiešām to esmu gatavojusi pati, ne pirkusi kādā kaktu bodē, kur no sklandrauša tik vien kā nosaukums, jo sastāvdaļas droši vien vecas, sapelējušas, ar iztecējušu termiņu vai kā citādi nebaudāmas - nu, kāds, bitīt matos, var iznākt sklandrausis, ja tupeņi un burkāni jau sabojājušies un patiesībā metami ārā, ne 'taupības nolūkos' liekamai ēdienā? (t)
.
Man tāda nelaba aizdoma, ka visu it kā nebaudāmo latviešu virtuves ēdienu vaina, kas dažu no jums tik traki traumējusi, ir ne jau receptē, bet gatavošanas tehnoloģijā - veci produkti, netīri trauki (brrrr, kādus tik aizsērējušus katlus nav gadījies redzēt daža laba mājās - tādos toč var gardāko zupu sabojāt līdz vemšanai), galīgi nelietojams vispierastākais teju ikviena ēdiena ingredients - ūdens, arī kvalitatīvu garšvielu un garšaugu kā arī elastības trūkums ēdiena gatavošanā noved pie tā, ka sāk jau nelabi mesties no vienveidības...
.
Velns un elle, kā man tagad nakts vidū sagribējās te piesaukto bukstiņzupu, vai aizmirst, ka jau dažus gadus esmu zaļbarības patērētāja un ķerties klāt bērnībā piedzīvotajam garumgarajam rituālam pirms ikvienām ciemiņu gaidīšanām un uztaisīt Latgalē (vismaz manas bērnības Latgalē noteikti) tipiskos viesību salātus - siļķi kažokā... (l)
.
Vo vellos, fazser, cepums Tev no manis par šo un otro latviešu virtuves ēdienu diskusiju. (l)
648
