Man bērībā arī tēvs skarbi izteicās (nelamājās gan, bet nu klusēt neklusēja), ja kaut kas nebija tā kā viņš gribēja, vai, ja kāds kaut ko saplēsa. Vienreiz esot pie viņa mātes ciemos netīšām kaut ko apgāzu, pat nesaplēsu, un arī nācās dzirdēt skaistus vārdus savā virzienā. Tad nu varēja saprast, ka tas iedzimts.
Šī dēļ bērnībā varēju sākt raudāt, ja saplēsu kaut vai glāzi, pat ja neviens nedusmojās. Un tagad ļoti pārdzīvoju, ja kāds cits vai es pati kaut ko sabojāju. Nelamāšos, nebļaušu, neraudāšu, bet klusi pie sevis pārdzīvošu un vairākas reizes atkārtošu, ka tās ir tikai mantas, nav vērts pārdzīvot. It īpaši pārdzīvoju par pirmajiem skrāpējumiem uz telefona, datora utt. Viss, šīs lietas zaudē vērtību manās acīs, lai gan darbojas lieliski, un tos skrāpējumus varbūt pat nevar pamanīt. Bet mana loģika - ja jau ir saskrāpēts, ko tur vairs, un turpmāk vispār nebūšu akurāta ar šo mantu.
Ehh, kaut kā jātiek šim pāri :-/