Partneris lamājas ja kaut ko gadās sabojāt

Nē, nav dusmojies un lamājies. Nebija īpaši sajūsmā, kad es savam jaunajam telefonam ekrānu sašķaidīju, bet ja mājās kaut ko gadās saplēst vai kā, nekad nedusmojas un nepārmet.

Nekad neesmu savu vīru redzējusi dusmīgu, pat tad, kad viņa telefonu atstāju nejauši uz mašīnas jumta un paši aizbraucām :D viņam pat šķiet amizanti ja kaut ko salaižu dēlī. :D

Serēna
Jauki, ka Tavs partneris ir saprotošs un apzinās īstās vērtības.

Manā ieskatā visdārgākais un visvērtīgākais, kas attiecības var būt, ir tie abi cilvēki, kas veido attiecības. Tāpēc tos 'bojāt', 'lauzt' un 'plēst' ar skarbiem vārdiem, lamām un citām vēl trakākām vardarbības izpausmēm, ir gara nabadzība.
.
Vai tiešām materiālās lietas ir tik dārgas, ka to dēļ ir otrs jālamā? Vai tiešām attiecībās visvērtīgākais ir tas krēsls vai plīts, kas iegādāta kopā vai atsevišķi, ka jābojā sev un otram vakars?
.
Vai tiešām lietas ir tās, kas veido attiecības starp diviem cilvēkiem, jeb tās tomēr ir divas sirdis, kas (ne)sarunājas savā starpā?

Thema OatMeal
Ja man tā gadītos, man tiktu pārmests, ka man būs jāpērk viņam jauns telefons. Tiešām jauki, ka Tev neko nesaka.

Nē, viņš smejas par to, kā es uz sevi lamājos. Viņš lamājas tikai tad, ja es sevi satraumēju. Ja es sasitīšu glāzi - pofig, nopirks jaunu. Ja es sasitīšu glāzi un uz to sagriezīšu roku - viņš purpinās visu vakaru par to, cik esmu neuzmanīga.

Nerātnā
Uzrakstīji ļoti labu tekstu. Jā, es arī uzskatu ka cilvēki paši ir vissvarīgākie nevis lietas. Bet diemžēl mans partneris to nesaprot. Viņa ģimenē vienmēr tēvs par sīkumiem visus lamāja. Pats man ir stāstījis, cik nepatīkami tas ir. Bet neredz ka pats rīkojas tāpat.

Mans tēvs tāds ir. Bērnībā par katru sīkumu lamājās. Par pirkstu nospiedumiem uz sienām/tapetēm, par šķidrumiem uz mēbelēm( jo uzbriedīs) un vēl visu ko. Perfekcionists. Izaugu ļoti stresains bērns, nepārliecināta par sevi, kompleksaina, jo biju bailēs par to, ka atkal atraušos. Tad arī likās, ka esmu vainīgā, kaut pieaugot saprotu, ka lietas ir tikai lietas un visiem gadās. Šobrīd, dzīvojot dzīvoklī, kuru remontējām ar draugu kā nu mākam un kurā ir daudz kas nepabeigts, vecākus neaicinu ciemos, jo zinu, ka, ja neko neteiks, no tēva skatiena jau visu nolasīšu un man tas stress nav vajadzīgs.
Ja draugam vai man gadās kaut ko sabojāt, tad papukstam viens uz otru gan. Ja gadās sabojāt otra personīgās lietas, tad nu kaut kā atlīdzinām.

Un jā, ir brīži, kad sanāk sadusmoties par sīkumiem, bet draugs nāk no tādas ''viss chill'' ģimenes, tā kā laika gaitā pieslīpējamies un tās dusmošanās sanāk mazāk un mans iekšējais perfekcionists saraujas mazāks.

Viņa ģimenē vienmēr tēvs par sīkumiem visus lamāja. Pats man ir stāstījis, cik nepatīkami tas ir. Bet neredz ka pats rīkojas tāpat.

Šitā bērnības trauma un tās sekas viņa tagadējās attiecībās ar Tevi ir psihologa un citu tādu pārziņā, bet, ja viņš pats uz savu iniciatīvu netaisās meklēt risinājumu, tad Tu viņu nepiespiedīsi nepakam.
.
Tev ir divi varianti - vai nu ar izpratni pieņem viņu ar visiem viņa tarakāniem bez bailēm un zāģēšanas, vai dodies tālēs zilajās, ja Tev tas ir pārāk nepanesami, jo, ja nejūties lāga šais attiecībās ar šo visu, tad nav ko sevi mocīt.

Es satraucos vairāk. Vīram tās ir - "tikai lietas".

manējais tikai mazliet uzmet lūpu, bet jau pēc brīža nomierinās. tās ir tikai lietas un viss. ja mani nepameta, kad trešo reizi noskrāpēju mašīnu, tad jau viss ok :D

ja mani nepameta, kad trešo reizi noskrāpēju mašīnu, tad jau viss ok

Pff, noskrāpēji... Es saklapēju lupatās! Un ne bļāva, ne raudāja, tikai ik pa laikam atceras un iesmej par manu tizlumu.

"You see a fool and you feel the force."
- Jolly Roger

7heaven,
mani pēdējie skrāpējumi bija uz 1500eur, labi,ka bija kasko un samaksāju tikai pašrisku. :D bet, jā, labi,ka ir tādi vīrieši, kuri to prot uzņemt tā mierīgi un nepacelt dzelžus augstāk par cilvēciskajām attiecībām. :)

Nu... dzīvoju viena, bet kad bija citādi - nē. Nekad. Viņš nereti runāja par diviem darbiem, kaut tas mani tracināja, zinot, ka tā jau ir pārguris, bet es nekad nekur nebiju vainīga un viņš nekad par ko tādu nelamāja, otrādi - mierināja, ka uztraucos par to, ka ko esmu izdarījusi ne tā.

Man jebkāda veida lamāšanās un balss pacelšana divu cilvēku attiecībās šķiet drausmīga necieņa. Vai nu risinam problēmas kā pieaugušie - izrunājoties un meklējot kompromisu -, vai ejam katrs savu ceļu. Tā kā - nē, mans vīrietis nekad nav lamājies vai dusmojies uz mani, ja esmu kaut ko sabojājusi vai kā citādi tizli izpildījusies, un otrādi, nekad neesmu uz viņu lamājusies. Šeit jau stāsts nav par lietām vai to vērtību, bet par nemācēšanu risināt kritiskas situācijas, nepazemojot otru.
.
Es nedomāju, ka tas kaut kādā veidā mainīsies - ka viņš kaut kādā veidā mainīsies. Īpaši, ja šāds problēmu risināšanas modelis ir noskatīts ģimenē. Vienkārši ir tādi cilvēki, kas iet pa gaisu, psiho, lamājas, apvainojas, pazemo, kļūst agresīvi jebkurā saasinātā situācijā - vai tas būtu ar mīļoto sievieti, kolēģi vai pārdevēju veikalā. Mācies to pieņemt, sadzīvot un neņemt pie sirds, vai arī mēģini ar viņu aprunāties, paskaidro, ka tevi šāda uzvedība sāpina un aizvaino, nekoncentrējoties uz materiālajiem zaudējumiem, bet uz to, kā viņa attieksme un uzvedība ietekmē tevi un liek tev justies. Jo ne vienmēr bļāvēji un lamātāji apzinās, kā viņu attieksme ietekmē tuviniekus.

Tās ir tikai lietas un par mantām nestrīdamies. Bet besī ārā cilvēki, kuriem VIENMĒR "tā gadās". Ir viena radiniece, kura regulāri kaut ko salauž, sadauza, saskrāpē. Un tad kā mazs bērns mēģina to visu nomaskēt, nevienam nesaka. Bet tad pēkšņi kādam citam kāda manta no pieskāriena sašķīst gabalos. Lūk kaut kas tāds gan kaitina un gribas kaut ko rupjāku pateikt. Kaitina cilvēki, kas izvairās no atbildības. Ja cilvēks uzreiz pasaka, ka, piemēram, salūza tējkanna, tad visi ar to rēķinās, nevis kad cilvēki grib padzert kafiju, bet izrādās, ka kāds pagājušajā reizē nometis tējkannu un nevienam nav paziņojis (e)

Nu par taadaam lietaam es arii lamaatu savu viiru.Viirs mani gan nelamaatu,tik pasmietos kaada es tizla.Mums vispaar ir taa,ka man vajag izlamaaties-izblauties un tad es saaku domaat ko dariit,un mieriigi visu izrunaaju ar viiru.Vinjsh jau pieradis pie shii,un vienmeer seezh smaida un gaida,kameer es izblaustiishos.:-D:-D:-D

es vairāk lamātos uz sevi, ja man sanāktu vislaik kko saplēst :-D un censtos būt uzmanīgāka. Bet vīrietis ir domāts, lai palīdzētu lietas salabot, nevis lamāt.