Pat ja tikai par procesu runājam, kur tad paliek bauda, ja visu laiku abiem jādomā, kad tad īstais laiks, lai visu pārtrauktu, un kā tas atsaucas uz veselību, ne tikai fiziski. Vai atliek vienu reizi nogulēt un viss, audzināt bērnu, jo pat nepateiksi vai tajā laikā nesapratīsi, ka ak varbūt jāiedzer, par ko droši nevar būt. Riski viennozīmīgi ir daudz lielāki, gan tieši ''izsargāšanās'' veiksmes dēļ, gan vispār, ko nevar salīdzināt ar ''iekritu'' ar gumiju, kur jau sākumā, ja kas noiet greizi, var vēl glābt, turklāt vispār mazs procents iespējamības. Tajā pašā laikā spriež, ka tā kā bērns nebūtu traģēdija, bet nē, tā kā tomēr būtu. Un Perla pētījums un indekss apgalvo gan ko citu, to, ko paranoid min. Turklāt, katra trešā/ceturtā paliek stāvoklī tieši tā, neplānoti, un ''metodes'' drošums ir kādi 25 proc, kas ir ceturtā daļa no 100proc, lai nu ko arī realitātē darītu, jo ar sekām būs jātiek pašām galā, bet nu tādā veidā spriest (likt tikai savu sajūtu līmeni pretī entajiem statistikas datiem un ārstu redzētajam) ir lielākajā mērā neapdomīgi.