Diemžēl, bet nekā laba nebūs, ja nenotiks kaut kas radikāls. Ar radikālu es domāju kaut ko pa īstam radikālu - revolūciju, okupāciju, kaut ko tādu - kaut ko, kas izmēzīs no vadošajiem amatiem tos, kas tur ir tagas. Ja vēl nesen biju no tiem cilvēkiem, kas teica, ka jāpaliek un jācīnās, tad tagad sāku pati apsvērt uz kurieni, kā, kad...
Manī vieš cerību jaunieši, kas ir izauguši ar rietumu domāšanu, un saprotot Latvijas situāciju, ir gatavi šeit sisties līdz pēdējam.
Cik no tiem, ko Tu pazīsti, ir runātāji un cik darītāji? Šis arī bija tas faktors, kas man lika saprast, ka nav vērts.
Valdība izšķērdē līdzekļus un zog, tā tiešām ir. Bet tā ir tikai daļa problēmas. Mums visi lielie darītāji ir ... nav viņu vispār. Nopietni. Jau 4 reizi CVK tiek iesniegts likumprojekts, kas domāts tam, lai paši iedzīvotāji varētu iesniegt likumprojektus bez liekiem sarežģījumiem. Septembrī tas cieta fiasko 3 reizi, paldies dievam, nenolaida rokas un iesniedza atkal - var balsot no jauna, bet tie daži cilvēki neko vieni neizdarīs, tāpēc es arī visiem, kam vien iespējams, pieklājības robežās, piedāvāju to parakstīt, pat domubiedru bariņš uz šo savācās, kas viņiem palīdzēja. Visur komentāros pilns par to, kā vajag valstī kaut ko mainīt, kā vajag kaut ko darīt, bet, kad jānobalso par likumu, kas reāli ļautu kaut ko darīt, ziniet, kas ir pretī? "Ai, es nē, es šito neparakstīšu, tas tāpat neko nedos!" un aiziet parakstīt iniciatīvu atlaist Saeimu, itkā pēc tās atlaišanas būtu citi, ko ievēlēt vietā, unturpina bļaut FB komentāros, kā mainītu visu, ja varētu, bet - kad iedod reālu iespēju, nedara neko, jo tas jau neko nedošot. Toties gados vecāki cilvēki labprāt piekrita parakstīties, komentējot ar apmēram "Es jau to vairs nepiedzīvošu, bet lai jau Jums jauniešiem ir labas iespējas!"
Un nekas nemainīsies arī vēl viena iemesla pēc. Nepietiek izēst liekēžus no Saeimas. Mums 2 no 3 cilvēkiem uzskata, ka nodokļus nav jēgas maksāt, jo nav tik labas medicības utt, kā citur, bet tā atlikusī trešdaļa karas augšā un bļauj par kārtējiem nodokļiem, kurus jāmaksā par sevi +2, jo tie pārējie nemaksā, bet, lai nodrošinātu kaut cik kaut kādus sociālos, medicīniskos, izglītības uc pakalpojumus, ir tas minimālais budžets, ko jāsavāc.
Viens bars, te arī minēja kāda, grib 1000€ minimālo algu, bet nesaprot, ka ne jau valsts to algu izmaksā, to dara uzņēmējs. Pie mums vairākums darba devēju ir mazie vai vidējie uzņēmumi, viņi knapi savelk galus kopā tā, lai vispār kaut ko nopelnītu virs tā minimālā cipara. Uzlikt viņiem vēl slogu uz tādu algu nevar - lielākā daļa aizvērs savus uzņēmumus. Mazas kafeinīcas blakus uzņēmumiem likvidēsies, jo nebūs gana ienākumu, lauku cilvēki var aizmirst par maizi, tur neviens nespēs tos 1000€ samaksāt veikala vienīgajai pārdevējai. Lai to izdarītu, jāceļ cenas. Atgādināšu, ka arī ražotājiem jāceļ cena, lai samaksātu darbiniekiem.
Nav izpratnes arī par to, ko patiešām vajag un kur ir pārtēriņš. Ieraugam, ka par valsts drošību maksājam 200 miljonus, gar zemi uzreiz, jo nenormāls cipars taču. Bruņutehnika ir dārga. Ja kāds pirktu jaunu, te dāmas pat komentāru nespētu uzrakstīt, kāds ģībonis pārņemtu.
Medicīnas budžets uzdzen nelabumu kā tāds - no valdības prasa miljardus pēc tam, kad pierādīts, cik lielu daļu šīs naudas slimnīcu vadības iztriec saviem auto, ceļojumiem un, kā izrādās, arī somiņām un kurpēm.
Pašvaldību kancelejas izdevumi - vēl viena traģēdija. Nerunāsim par lielajām pilsētām vien, kur tie cipari ir kosmiski. Mazajās pašvaldībās notiek tieši tas pats. Pašvaldību vadītājiem jauni apvidus auto. Tas normāli, jo ar parastu mašīnu pa tiem ceļiem, kādi ir, neizbrauksi. Jāizvēlas - labs apvidus auto, vai labs ceļš un parasts auto. Kuru vilina otrais, kamēr braucot jaunajā apvidus auto tās bedres nejūt? Un pat ne par pašvaldību vadītājiem.. Samniecības vadītājas, zinu vairākas tādas pašvaldības, vienojas ar veikaliem, ka paņemto pārtiku viņām kasē izsitīs kā saimniecības preces (Kases aparāti, kas nelasa svītru kodus, preces ir pa sekcijām un viss), lai par lasīti un citām ekstrām, ko sakārojas, čeku var bez aizdomām iedodt pašvaldības grāmatvedībai. Cilvēki, kas pļauj zāli pašvaldības teritorijās, ar to pašu tehniku, to pašu pašvaldības degvielu, sapļauj arī haltūras. Vēlāk sūdzas, ka ielas ziemā neviens nekaisa - nav tak naudas un kāpēc? Vienlīdz vainīgi visi.
Un vēl pie mums ļoti grib, lai mūsu vietā padomā, par ko mums mācīties un kur strādāt. Nav laika pašiem piestrādāt pie saviem bērniem, lai viņiem gribētos par kaut ko kļūt, nevis vienkārši izskriet cauri kādai augstskolas programmai, lai teiktu, ka ir augstākā. Filologu un daudzu citu humanitāro zinātņu absolventus mēs lielā masā sastopam lielveikalu kasēs. Turpat salīdzinoši netālu - ekonomisti un juristi, kam izdevies uzkārpīties līdz biroju administratoriem vai kam tādam. Datoriķi vairākums sēž mājās, parazitē uz pabalstiem un piepelnās nelegāli, nu tie, kas vispār ir sapratuši, par ko skolā stāstija. Šeit man gribētos teikt, ka es piekrītu domai, ka butu kaut kā jāpiestrādā pie tā, lai tehnikumi neliktos otršķirīga izvēle tiem, kas galīgi krīt cauri. Arhitektus mums arī nevajag bezjēgā. Inženierus arī ne. Viņus vajag, tāpēc es piekrītu, ka labāk padarīt kādu citu programmu par 100% maksas un man, lai piedod šejies filoloģes, tieši filologi nāk prātā kā bezjēdzīgākie. No tiem, kas studēja ar mani vienā laikā, bet filologos, profesijā nestrādā neviens. Apjautājot paziņas - arī retais. Kam viņiem budžets? Ja cilvēks jutīs 100% aicinājumu uz to, aizies par naudu. Tas ir vēl viens mūsu mīnuss - tiek kultivēts, ka pietiek ar augstāko izglītību, labs darbs jau būs. Kamēr studēju, man bija draugs, kas tehnikumā mācijās par santehniķi. Šodien viņš pelna vairāk, kā es un mana alga ir labu gabalu virs vidējās.
Kamēr nemainīsies sabiedrības domāšana, kas nemainīsies, kamēr neatradīsies jauns Īvāns (Es ar to nedomāju burtiski "Kaut pastalās, bet uz brīvu Latviju!", jo pastalās mēs tā metaforiski esam arī palikuši), bet kāds, kas spēj būt tāds orators, kas iedvesmo tautu kaut ko mainīt gan sevī, gan valstī, vai arī kāda nepārvarama vara, kas kaut ko mainīs, es arī sāku lūkoties uz žoga otru pusi. Ne tāpēc, ka tur zāle zaļāka, bet tāpēc, ka tur par to pašu suņa darbu ir cilvēcīgāks atalgojums un attieksme. Nedomāju, ka kādam ārstam ārzemēs ir vieglāks darbs, kādam ugunsdzēsējam mazāk bīstams, kādam sociālajam darbiniekam psiholoģiski vieglāks. Tie esam mēs, kam ir šīs problēmas un, ja ārzemēs mēs, vairākumā gadījumu, neuzdrošināmies zagt no darba devēja, tad te tā ir pirmā lieta, kas notiek. Pie tam, pat līdz līmenim, kad runa ir par WC papīru.
Būsim godīgi - ir pakaļā un labāk nebūs. Vairums negrib, lai būtu labāk, grib visu gatavu, nevis to būvēt, grib visu uz paplātes, nevis pie tā strādāt, mums ir egoisti. Un kā ķirsis uz kūciņas ir tie, kas dzīvo LV, bet nodokļus maksā uz ārzemēm. Iet pie ārstiem, par kuriem nemaksā, sūta bērnus pie skolotājiem, kas no viņu naudas nesaņem ne centa, sauc policiju, kad jūtas nedroši, bet nevienu centu nav samaksājuši, lai policistam būtu kāds ienākums.
Kur te būs kas labāks? Šādus, lūk, cilvēkus, esmu iepazinusi pēdējā gada laikā, tūkstošiem, mēģinot savākt tos pašus augstākminētos parakstus. Mums ir daži darītāji, diemžēl, viņi nevar izgāzt vairākumu no ērtās "Latvija ir s*ds, kāpēc man kaut kas jādara?". Paradoksāli, ka šie te nedarītāji vairāk laika spēj veltīt niknam komentāram internetā, nekā viņiem būtu vajadzīgs, lai nobalsotu par iespēju ko mainīt.
Man ir savas rūpes - ģimene ar bērnu. Vidē, kur visiem gribas meklēt ārējo vainīgo, nevis kaut ko darīt, ar veselīgu domāšanu ir grūti izaugt. Vēl grūtāk ar fizisku, kad ārsti ir ar attieksmi "Kā maksā, tā strādā". Pie domas, ka jāpamet valsts, mani ir novedusi nevis valdība, bet līdzcilvēki.