Pārsteidz viedoklis, ka, nomainoties paaudzei, gaidāma labāka nākotne. Es tā nedomāju. Protams, jāprecizē, par cik ilgu laika posmu īsti ir runa. Bet, ja par gadiem 10-20, tad, pirmkārt, piemēram, Ušakovs vēl ilgi nebūs uz nāves gultas, bet kamēr viņš te būs, nekas Rīgā nemainīsies uz labo pusi. Otrkārt, mēs tieši tagad uzskatāmi redzam, ka jauni cilvēki krāpjas dažādos līmeņos, Tokijas darbinieki ar Daci priekšgalā izskatās diezgan jauna vecuma cilvēki. Un cik daudz citu cilvēku nemaksā nodokļus, cenšas kaut kur kaut kā nelegāli iegūt sev labumu? Treškārt, nauda un vara maitā cilvēku neatkarīgi no viņa vecuma, audzināšanas utt, manuprāt. Protams, ne vienmēr un visus, bet droši vien vairumu cilvēku visās pasaules malās. Ceturtkārt, tieši jaunieši vairumā brauc prom studēt, strādāt, pāris nedēļu laikā jau vairākas diskusijas cosmo par to, vai braukt strādāt melnos darbus uz uk un pārsvarā autore to vairāk grib nekā palikt lv. Piektkārt, tā tas ir bijis visos laikos, ka vienmēr jaunatni ir uzskatījuši par slinku utt, bet man tiešām šķiet, ka mūsdienu jaunatne ir kūtra kaut kā mainīšanā, viņi vairāk ir runātāji, kritizētāji, nevis darītāji. Iepriekš, senākos laikos, bija ideja par neatkarīgo Latviju, skaisto nākotni. Bet tagad cilvēkiem nav tādu cerību, domu, trūkst patriotisma, iedvesmas censties valsts labā.
*
Neesmu nopietni domājusi par braukšanu prom, bet, ja mana situācija kļūtu slikta, tad izvērtētu šādu iespēju.
*
Sliecos piekrist Dionīsam, ka nākotnē diez vai būs krasas atšķirības uz labo vai slikto pusi.
*
Nu, cerams, karadarbība nesāksies. Neesmu paranoiķe, bet Ukrainas notikumi senāk likuši par to domāt