kas notiks ar Latviju?

Ir jācīnās, nevis jābēg un ja jābēg, tad lai uzkrātiem spēkiem atgrieztos.

Neizklausīšos pēc supervarones.. Pārcēlos uz citu valsti *neteiksim, ka gluži bēgu.. vienkārši tā sanāca)
Tagad tā domāju... kāpēc atgriezties? Par ko cīnīties? Par to pašu darbu, kas ir mana ikdienas cīņa, mani novērtē ar krietni lielāku atalgojumu. To pašu darīt par grašiem... vairs nešķiet saistoši. Ir jau tā dzimtenes mīlestība, bet gribās arī padomāt par savu un tuvo labklājību.. dzīvojam vienreiz :)

Jā es arī domāju , kad lai brauc un kur , bet vai ārzemēs var izsisties bez augstākās izglītības? Īsti negribas strādāt rūpnīcās.

Zini, dažviet ar Latvijas augstākās izglītības papīru var dupsi noslaucīt.

Manā gadījumā tas izglītības papīrs izrādījās ļoti vērtīgs... :)

Par to pašu darbu, kas ir mana ikdienas cīņa, mani novērtē ar krietni lielāku atalgojumu

Un novērtē arī ka cilvēku un darbinieku. :) Tadu attieksmi, kāda no darba devēja puses man ir ārzemēs, Latvijā i sapņos nerādījās. Tas motivē strādāt vēl cītīgāk. :) Rīgā mani, tai pašā nozarē strādājot, izkalpināja kā suni, jo vairāk dod, jo vairāk prasa. Bet man, redz, atbildības sajūta augsta, kurš gan cits, ja ne es.. nu gan esmu mieru iemācījusies. :)

Protams, viedokļi atšķirsies, bet jā - es vienkārši uzskatu, ka ne bez iemesla katrs esam dzimuši, kur esam un tā arī jāpaliek, ja vien nav neatgriezeniski kkas sagājis. Zinu, ka ir bedre, bet kad iekrīt bedrē ir jārok, jārok ciet. Nu tā es un tā šobrīd domāju. Piekrītu macaw. Plus, mēs, latvieši diemžēl esam mīkstčauļi un nejēdzam aizstāvēt savas intereses, kamēr nav gaalīga bedre. :-( Žēl, jo mūsu senči noteikti nokaunētos par mums.

Luī, tieši tā! Sākotnēji noskaņojos, ka ārzemēs neesi nekas.. pilnīgs svešinieks-marsietis.. Protams, nav gluži tā, ka jūties kā vietējais (nedaudz jau esi svešinieks).. tomēr attieksme ir tiešām citāda! Darba devējs arī rūpējas par to, lai būtu komforts un tīkama strādāšana :)

Nevajag jau krist galējībās, kur esmu strādājusi, tur darba devējs rūpējas un kolektīvs super. Ar Keriju nedaudz uz viena viļņa. Man viens piemērs, kas lieliski parādītu, kā notiek, tikai bail, ka sāksies strīdi, ja pastāstīšu. :D

macaw, stāsti droši... citādi tēma noplaks dabīgā nāvē :D :D Mans komentārs nav vēstījums, ka visur Latvijā ir slikti.. bet tādos lielos vilcienos es salīdzināju savu darba jomu Latvijā un tajā pusē, kur atrodos :)
Esmu par izkustēšanos no dzimtās vietas.. jo uzturoties jaunā vidē.. mēs paši daudz iemācamies jauna

Ir izņēmumi arī Latvijā, nesaku, ka viens vai divi, atkarīgs no cilvēka, bet mentalitāte ir tāda kāda tā ir. No manām darba vietām Latvijā, laba "darbinieks nav sliktāks par mani" attieksme nav bijusi. Ticu, ka ir arī tādi darba devēji Latvijā, bet.. manā pieredzē visur tomēr skatījās no augšas uz darbiniekiem. ;) te izņēmums ir slikts darba devējs, kurš neredz Tevi kā tikpat cienījamu cilvēku, kā pats :)

Nepiekritīšu, ka tie ir izņēmumi. Laikam, ja pats cilvēks ne visai spēj strādāt tajā vietā, būt kompānijā, raksturs liek lekties utt., tad arī attiecīga attieksme, ja kaut kas salaists grīstē, jo cilvēki atšķiras. :-)

Es protams necērētu uz kādu ievērīgu darbu ārzmēs vismaz sākumā, bet piemēram par adminstraotri vai baristi. Protams, var jau arī iegūt izglītību ārzemēs kādā koledžā piemeēram.

Manā gadījumā tas izglītības papīrs izrādījās ļoti vērtīgs...

Nereti dzirdu, ka kādu ar Latvijā iegūtu augstākās izglītības diplomu citviet pasaulē novērtē daudz vairāk kā šeit. Es drīzāk gribēju teikt, ka jāskatās, uz kurieni brauc, jo dažviet mūsu diplomus neņem vērā, neatzīst.

Man viens piemērs, kas lieliski parādītu, kā notiek, tikai bail, ka sāksies strīdi, ja pastāstīšu.

Klāj vaļā. :D

Kļūdies. :) Ne par kompāniju runaju. Ar kolēģiem attiecības bija kolosālas, arī ar darba devēju. Bet lietas no serijas "esi slima? Nekas, nenomirsi jau, atnāc pastrādāt" gan notika bieži. Un daudz citu lietu tamlīdzīgu. Man tā šķiet necieņa pret mani, darbs svarīgāks par manu veselību. :)
Te, ja izdomāšu slima strādāt, mani darba devejs aizdzīts mājas un vēl kartiņu ar novēlējumu par ātru atveseļošanos atsūtīts. Tur ir tā atšķiriba. Latviešiem patīk darbu vērtēt augstāk par cilvēku. Te mana pašsajūta tiek vērtēta augstāk par darbu. :)

Augstākās izglītības diploms.. tur atkarīgs no tā, kas par izglītību...piemēram, ja es būtu izmācījusies par latviešu valodas skolotāju.. tad varbūt Francijā man būtu pašvaki atrast darbu, kas atbilst iegūtajai izglītībai :)
Valstij arī ir nozīme.. ES ietvaros ar LV iegūtu diplomu ir vieglāk virzīties nekā piem ASV :)

Luī, nekļūdos, man nekas tāds nav bijis, labi darba devēji, nevajag rakstīt savu pieredzi kā vispārpieņemamu, jo arī no neviena cita ko tādu neesmu dzirdējusi. Ja tev tā bija, klusībā padomā, vai biji tā piemērotākā, labākā darbiniece, ar labāko attieksmi pret darbu un vispār īpašībām, kas netraucē darbam. :) Atbildi nevajag.

Par to diploma novērtēšanu... tā ir arī tāda plaša tēma. Manuprāt, biežāk par to špļaudās cilvēki, kuri izvēlējušies izglītoties lauciņā, kuru īsti nesaista ar savām turpmākajām aktivitātēm karjerā (kaut gan esmu dzirdējusi viedokļus, ka ceļš uz to diplomu iemāca savādāk uztvert lietas, paplašināt skatījumu) vai arī kuriem izglītības nav. Nezinu, vai vetārsts teiks - mana izglītība ir sūds.. (jo bez tā sūda papīra viņš nespētu stradāt, piemēram, vetklīnikā) :)

stāsti droši... citādi tēma noplaks dabīgā nāvē

Klāj vaļā.

Nu labi, bet tas īsti nav par tēmu! :D
Par to pašu kūtrumu un vēlmi tikai smalki runāt. Valodas referendums, kad sūdi jau bija piebrieduši līdz malām, beidzot visi piecēlās, aizgāja, nobalsoja, arī ārzemnieki skriešus aizskrēja. Un tas viss tikai tad, kad jau deg, kad liesmas aprij māju, kad sarkanas sirēnas gaudo pie auss, kad kāds grib uzkundzēties un uzčurāt tev uz galvas, tikai tad visi varam. Bet no otras puses - tomēr varam! Tad kas būtu, ja ikdienā mazāk pļurkstētu, cik visi slikti pret mani, cik visi citi ir idioti, bet raktos uz priekšu, apvienotos un attīstītos. Līdz tam, kad pienāk pilnīga katastrofa, sēžam mierīgi, purpinām, kunkstam, kaut kā peldam un tikai vārdiski pļurinām apkārt kaut kādu bezpriģeli. Nu nopietni, paši vien daudz kur vainīgi, paši tik individuāli, ka citam palīdzību, padomu nepaprasīs, neapvienosies un necels to labklājību kaut vai savai grupai pa mazam gabalam uz priekšu, iedvesmojot citus, tad arī taisot lielāku apgrozību gan naudai, gan cilvēkiem, radot iespējas, kas iekustina daudz ko. Nē, tad vieglāk pacelt cepuri - arī darba vietās vai mācībās - kā kaut kas nepatīk, nepadodas, nesanāk, tā nē, nemācīšos, neatzīšu kļūdu, kuru varu labot, bet labāk pametīšu un meklēšu, kur kāds zelts uz zemes mētājas. Tas ir raksturīgi, tāpēc man ir dusmas par jauno modeli, ko izglītībā ieviest, tas veicina slinkumu, zināšanu trūkumu, nenopietnu attieksmi, mazina vēlmi kaut ko pašam darīt un spējas ko sasniegt vairāk, jo muļļājas kā ar jēlu olu. Tāpat paskatās no citiem, aizbrauc skolās un paskaties - disciplīna, visi mācās, telefoni nost, visi klausa, nav ne mazākā pīkstiena, jo ir raduši rakt, zināt, ir vēlme zināt, pašiem ko gatavot, izveidot, ne gaidīt, kad atzīmes, līmeņi nokritīs no gaisa. Viņiem ir jāizsitas vēl pie tam cauri vēl vairāk cilvēkiem, jo viņu daudz, cilvēku ar motivāciju daudz, visi grib būt pirmie. Protams, ir arī sliņķi un nemotivēti jaunieši, bet viņi atbirst, jo citi ceļ visu, nebaidās, paši rada. Mums te ar bērniem apietas kā ar ņergām, pardon. Tad ko ņergas var attīstīt, veidot un darīt? Turklāt, kā jau minēju, patriotisma un nacionalitātes mācība ir tuvu zemei, kur šādā mazā valstī būtu jāstiprina vēl vairāk, vēl vairāk nekā citur. Valsti attīsta cilvēki, ne jau viens simts cilvēku, bet visi. Ja nepatīk, nu ņem un uztaisi beidzot to ''ideālo'' partiju un visi pārējie balsosim. Gan jau poņas nav par to, ko tad tālāk un daļa nemaz negrib iet un cīnīties. Un daudz kas uz to ved, bet tas sākas no paša cilvēka.

Macaw, tev tā arī nav dalecis par ko iet runa. Lai jau. Bet saki ko gribi, attieksme te ir cita :) un nē, nespriežu pēc savas pieredzes tikai. Tādā attieksme bija pret visiem darbiniekiem. Un līdzīga situācija ir ari daudzi mani radi un paziņas. Un arī cosmo bieži vien uzpeld tēmas par to kā darba devējs cenšas gūt sev labumu, nedomājot par darbinieka sajūtām. :) Bet ja tev viss okei, man prieks. Nespried tikai pēc savas pieredzes pati :)

Luī, man un maniem ir cita pieredze, tāpēc saku, ka spriežu tādā līmenī kā tu. :-)

Manuprāt, Macaw un Luī nav īsti līdz galam viena otra sapratušas. To atšķirību vispār nav viegli noformulēt ar vārdiem.. bet man šķiet, ka es sapratu, ko vēlējās pateikt Luī.. jo savā pusē piedzīvoju ko līdzīgu.. Atšķirība ir, bet tā ir tāda globāla.. tas nav vienkārši darba devēja attieksme un darbinieka īpatnības.. bet drīzāk gan tāda sabiedrības nostāja, skatījums :)