Runājot par finansējumu, apstākļos, kad valstij nav naudas, valstij ir jānodrošina minimums. Bet tad, kad ir - būtu tā kā pienākums pret cilvēkiem minimumu celt. Krīzes laikā skaidrs, ka bija daudz kur daudz kas nogriezts, bet pašlaik ekonomika ejot uz augšu, bet vai ir vēl kaut kas bez šeit jau nosauktās liekās izšķērdības? Man tā simtgadu svinēšana šķiet drīzāk skumjš pasākums (starp citu, simtgades mājaslapā rakstīts, ka pasākumi/utml sākas jau šogad un ilgst līdz 2021.gadam, lol, ierēķināts ar šiku kā lauku kāzās - ja svinam, tad trīs dienas pēc kārtas).
Kā vienu piemēru var nosaukt tos pašus ārstus un virsstundas, kas tieši krīzes laikos tika noteiktas lielākā skaitā bez lielākas samaksas, bet tagad, krīzes gadiem noslēdzoties, neviens nevēlas samazināt ārstu nostrādāto stundu skaitu vai palielināt algu par šīm virsstundām. Turklāt no sabiedrības puses pat bieži nākas dzirdēt nopēlumus šajā sakarā no sērijas "ko ta šie var sūdzēties" , piemēram, nesaistīti, bet ar ģimenes ārstu streiku, kas, manuprāt, ja beigtos veiksmīgi, varētu radīt iedvesmu arī citiem ārstiem.