Var normāli dzīvot.. daudzās jo daudzās valstīs var labi dzīvot valsts necenšas tautas labā, kāpēc gan man būtu jācenšas valsts labā? Vai tad to novērtēs? Nedomāju vis.
Vai kādam īpaši Tev būtu jāpasaka paldies par to, ka nodoklīšus maksā? Tu taču sevis dēļ to dari nevis, lai kāds teiktu paldies. Šī ir mūsu valsts problēma - mēs nespējam strādāt komandā, esam pārākie individuālisti un katrā sīkumā cenšamies saskatīt savu labumu. Mēs neprotam nospraust mērķi un pacietīgi soli pa solim to sasniegt. Ja rezultāts nebūs tūlītējs, pat pirkstiņu nepacels, jo kāda gan jēga, ne tā? Mēs protam tikai nosodīt valdību, kuru paši esam ievēlējuši, tēlot cietējus, bet paradoksāli, ka jūs neesat ne par matu godīgāki, taisnīgāki, kompetentāki par viņiem. Tāda ir mūsu valsts iedzīvotāju nokrāsa - esam gļēvi, divkosīgi un uzskatām, ka kāds mums kaut ko ir parādā. Sēžam savās mājās un vaimanājam, bet kad kaut kas ir jādara, tad atskan
ai, es nē vai
aj, tam nav jēgas.
Pabalsti esot smieklīgi. Nereti es dzirdu milzu sašutumu par ģimenes pabalstu. Divgadnieka mamma, nabadzīga sieviete ar putām uz lūpām raksta Facebook savu bēdu stāstu
kā valsts attiecas pret ģimenēm. Par 11 eiro neko nevarot nopirkt. Bet pirms spraudās uz daikta, nepalasīja informāciju par to, kāds ir valsts atbalsts. Atkal - valsts vainīga, pati it nemaz.
Vīrietis, kas lielāko daļu algas saņem aploksnē, saslimst. Slimibas pabalsts smieklīgs un kurš ir vainīgs - atkal valsts. Tā nu cilvēks novārdzis dodas strādāt, jo kaut kā taču gali jāsavelk kopā. Un tur atkal parādās manis iepriekš minētais
ja rezultāts nebūs tūlītējs, pat pirkstiņu nepacels.
Mēs nespējam patāvēt par sevi, nospraust robežas un noteikumus, bet pazemīgi strādājam vietās, kuriem ar likuma ievērošanu ir maz sakara. Arodbiedrības šeit nav cieņā un atkal - latvieši nepastāv par savu, bet padodas darba devēja spiedienam, jo tas līdz ar biedrības esamību izjūt draudus.