Mazulis un mājdzīvnieks

Histērija? Ha ha :-D Jā sēžu ar izboztām acīm un klapēju pa tastatūru :-D
Ja cilvēks būtu pareizi sapratis ko es domāju, tad nebūtu problēmu, protams, ka ir citi viedokļi un nav jāpieņem tāds kāds ir man. Bet ja nesaprot ko es biju domājusi un vēl turpina provocēt, tad man nav gribēšana tālāk skaidrot. Ja nesaprot, tad nesaprot.
Man ir pilnībā vienalga, ja kādam kaut kas nepatīk un vē te cenšas spriest par mani.

Ja man kakis vai suns kaut ko nodarītu bērnam, tad es arī atvadītos no četrkājainā drauga. Neietu es analizēt kaka emocijas un domas tajā brīdī, jēzin :-D
Un es nerunāju par situāciju, kad bērns to dzīvnieku nurca, vairāk par Neons gadījumu domāju.

Nav pirmā reize, kad Cosmo vien nobrīnos, kā cilvēki spēj dzīvniekus pielīdzināt bērniem vai pat viņus celt prioritārā kārtā. Tas taču nav normāli. Jums viss ar galvu kārtībā?
Ja cilvēks cilvēkam uzbrūk, un rada draudus dzīvībai, viņu var ielikt cietumā. Bet redz, ja kaķis uzbrūk tā, ka rada draudus bērna dzīvībai, tad viņš ir jāaudzina , jāsaprot viņa instinkti utt. Es atvainojos, bet kādus slima suņa murgus jūs te dzenat? Dzīvnieks ir tikai dzīvnieks, viņam nekad nebūs tāda dzīve, kā cilvēkam. Es neatbalstu dzīvnieku mocīšanu, bet, ja dzīvnieks uzbrūk cilvēkam, viņam ir jāsaņem sods. Nesaku, ka uzreiz vajag iemidzināt, bet noteikti rīcībai ir jāseko, nevar taču apdraudēt mazu bērnu!
Par tēmu - noteikti neņemtu mājdzīvnieku, ja būtu stāvoklī.

Prasīt atļauju bērnam iegādāties dzīvnieku? Viens no smieklīgākajiem izteicieniem, ko esmu lasījusi. Vai, ja otru bērnu sagribēsi, arī sākumā prasīsi atļauju bērnam?
(kā jau teicu, dzīvnieka pirkšanu bērnam neatbalstu, atbalstu, ja pērk vecāki, jo paši grib)
*
Dzīvnieks ir kā bērns, kurš par sevi parūpēties nevar.
*
Neonu nekur nenosodīju. Forši, ka atrada citas labas mājas kaķim.

Cepšanăs sākās no Neons teksta - kaķis paspēja paslēpties, kad vīrs ķēra viņu, ja nepārspētu, tas beigtos letāli. Atvainojiet, bet, manuprāt, tā nav normāla un saprātīga cilvēka rīcība. Par laimi kaķis ir dzīvs un prom. Nē, nedrīkst ļaut apdraudēt dzīvību, ne cilvēkam, ne dzīvniekam. Ir jādomā kā situāciju risināt, nevis "suns atņirdza zobus, tāpēc tika iemidzināts".

Oj nu ja pat man vēl nebūtu kaķa, es savam bērnudārzniekam atļauju neprasītu.

Prasīt atļauju bērnam iegādāties dzīvnieku? Viens no smieklīgākajiem izteicieniem, ko esmu lasījusi. Vai, ja otru bērnu sagribēsi, arī sākumā prasīsi atļauju bērnam?

Varbūt jums derētu iemācīties lasīt, petunijayyy,NightSky. Lūdzu, kāda no jums ielieciet man citātu ar izteicienu par atļaujas prasīšanu bērnam!

Smieklīgi ir tas, ka līdz tam var dadomāties un pārfrāzēt. Labi, ja ir šādi uztverts, tad atbildiet-Ko zīdainim var dot mājdzīvnieks?
OK, tev gribas un patīk dzīvot spalvās un nedomāt par to, ka tavam bērnam pa tām spalvām jārāpo un vēl noteikti kāda spalvās būs ēdienā un vēl viņam jāpatīk, kad kāds kaķis paskrāpēs seju vai suns spēlējoties uzleks virsū, jo tie taču viņa instinkti. Tad viss ir kārtībā.
Iegādāties dzīvnieku tam jābūt pārdomātam lēmumam. Nevis es gribu un vienalga vai pārējiem būs patīkami. Atļauja nav jāprasa, bet vajag bišķīt padomāt.

Bet par tēmu - par laimi neesmu dzirdējusi sliktos gadījumus, apkārt tikai labie un tomēr, es neņemtu, jo ar mazu kaķēnu ir jāstrādā, bet noteikti 95% laiku veltītu bērniņam. Ņemtu, kad paaugtos. Ja nu tomēr izlem ņemt, tad ne no patversmēm. Lielākoties tiem dzīvnieciņiem ir "sačakarēta" psihe un drošāk ņemt no kāda cilvēka, kuram kaķēni ir auguši labā vidē, kuriem nav bijis jācīnās par izdzīvošanu un ēdienu.

Nu vispār tādā afekta stāvoklī var visu ko izdarīt, tai skaitā aizspert kaki. Tajā brīdī, kad tava bērna dzīvība ir briesmās, visu ko var sastrādāt, par ko, iespējams, vēlāk nožēlo. No malas jau tā viegli plurināt cik nenormāli tas ir, bet pavisam kas cits ir nonākt tādā situācijā.

Kad paaugsies un es redzēšu cik ļoti viņš grib kaķi vai suni, tad visi kopā arī izlemsim, nevis kamēr viņš ir maziņš vai vēl tikai vēderā es izlemju viņa vietā. Tieši tas ir egoistiski.

Lūdzu, nav pateikts tieši tādiem vārdiem, bet doma vairāk kā skaidra. Ja paņem dzīvnieku bērnam nelemtspējīgā vecumā negaidot vecumu, kad pasaka jā vai nē, nu tātad jāprasa atļauja. Breivik , iesaku lasīt vērīgāk!

Nē kaķis man kakā kastītē tikai. Un Neona gadījums te ir cits. Nerunāju par ko tādu vai variantu kad kaķim dod citas labas mājas. Bet par to pārspīlēšanu. Nekad nedomāju, ka var brēku celt, ja kādam ir mājās dzīvnieks vai vēlme pēc tāda, kad ir bērns.

Jā, NightSky, es izlasīju šo komentāru. Visi kopā izlemsim nenozīmē prasīt atļauju bērnam. Ir milzīga atšķirība un vajag uztveri sakārtot nevis sagrozīt visu pa savam un krist histēriskos smieklos. Manuprāt, tā ir pozitīva prakse - likt bērnam noprast, ka ar viņu rēķinās un iesaista šādu tādu lēmumu pieņemšanā. Ja vecāki grib mājdzīvnieku, tad viņi to visticamāk iegādāsies. Bet zinot to, ka bērns, visticamāk, gribēs mājas mīluli, ir jauki audzināšanā iekļaut šādus instrumentus. Protams, ne visi piekrīt šādam audzināšanas modelim, bet domai vajadzēja būt skaidrai un kopīgs lēmums vai vismaz tā imitācija nenozīmē atļaujas prasīšanu. Ja jūs ar vīru pieņemat kopīgu lēmumu, tā arī automātiski skaitās vienpusēji izlemta?

NigtSky nu vistas smadzenes jeijbogu. Tāpat pēc tava skaidrojuma, kur tu esi izsecinājusi par atļaujas prasīšanu, tur nekas nesavelkās.
Un vēl gribēju piebilst, ka problēma būtu ne tikai spalvās, bet tā būtu arī iejaukšanās rutīnā. Jau Mazuļa dēļ nevarēsi pagulēt, tad kur nu vēl tajos brīžos, kad mīļais kaķītis vai sunītis izdomās dricelēt pa māju tieši, tad kad Tev ir iespēja pagulēt? Vai arī kad esi savu mazuli beidzot iemidzinājusi un tavs dzīvnieciņš izdomā sākt skaļi ņaudēt vai riet? Priekš kam sev taisīt liekas problēmas. Cita runa, ja tev jau sen ir tas mājdzīvnieks un esiet viens ar otru apraduši.

Ja kāds domā citādāk, tad uzreiz ar galvu nav viss kārtībā, smadzeņu nav u. c. Cik tipiska diskusijas attīstība!
*
Domāju, ka bērnam nav tādā veidā jāprasa, vai grib dzīvnieku vai nē - tāpat arī par bērniem turpmāk - tas tāpat, audzināšana, kopšana utt. gulsies uz vecāku pleciem. Ja bērns ir tāds, kuram bail vai kuram ļoti nepatīk (parasti gan dīc tieši bērni), tad vecāki, kā pieauguši cilvēki, izlemj neņemt.
*
Uzskatu, ka var arī ''afekta'' stāvoklī kliegt uz kaķi, šis uzreiz laistos prom, bet ne jau ar savām rokām žmiegt nost citu dzīvību. Teorētiski, jā, bērns ir ''prioritārākā'' pozīcijā, bet afekta stāvoklis, dusmas, šoks nav attaisnojums, lai nogalinātu, ņem un iespundē citā istabā, kamēr atrodi jaunas mājas. Tad jau te varētu kliegt, kas jūs slepkavas esat, ak, ak!
*
Visi dzīvnieki nav vienādi, ne dzīvnieks = problēmas.

Afekta stāvoklī uz kaki neviens nekliegs, lol

Tādu penteri sarakstīju un tikai viens teikums parādijās, āāā :-D

Es tiešām nesaprotu, kapēc tēmas par bērniem komentē cilvēki, kuriem bērnu nav. Jā, es arī biju labākā mamma pasaulē līdz man pašai piedzima bērns. Nu nav realitātē viss tā kā galvā iedomājas.
Par tēmu - ir divi suņi(viens iekšā, otrs ārā) un gadu vecs bērns, otrreiz tā negribētu, ļoti, ļoti grūti tieši ar suni, kas ir mājā un bija jau vairākus gadus pirms bērna. Greizsirdība ir neiedomājama.

"vai vēl tikai vēderā es izlemju viņa vietā."
Breivikam.

Breivik es ļoti labi saprotu tādu ģimenes modeli, ļoti jauki kad ģimene lemj kopā, bet neko ļaunu nesaskatu, ja pieaugušie izlemj paņemt dzīvnieku paši. Protams, ja ir alerģijas un lielas bailes, tas ir citādi, tad jā, tas ir egoisms. Es vairāk par to, ka nejūtos kā egoiste, es mīlu dzīvniekus un savu kaķi un ne cik nejūtos slikti, ka man ir kaķis un puncī bēbis. Nevar tā saukt par egoistiem ja citiem ir cits uzskats

Smileforme, varbūt tāpēc, ka šī tēma nav par labākajiem pamperiem vai ko darīt, ja bērnam kaiš tas un tas, bet tēma ir par bērnu un dzīvnieku mijiedarbību, kur var izteikties tostarp visas, kurām ir šāda pieredze kaut vai bērnībā un kuras joprojām ir tik dzīvas, nesakostas un nesarijušās ar spalvām, lai varētu komentēt, arī kurām vienkārši ir dzīvnieki pieaugušā vecumā, jo zina dzīvnieku uzvedības īpatnības. Turklāt jebkurā tēmā var izteikties arī par citu cilvēku pieredzi.
*
Es neredzu problēmas būtību. Ir cilvēki, kam patīk dzīvnieki, ir, kam nepatīk. Tiem, kuriem nepatīk, pavisam noteikti dzīvniekus nevajag dzīvnieku labā. Dzīvnieks bērnam nekaitē, kaitē vecāku attieksme pret bērnu /dzīvnieku (piemēram, gadījumos, kad atstāj nepieskatītu lielu suni un mazu bērnu), audzināšana (ja ļāva dzīvniekam būt pārāk agresīvam vai ja bērns kacina dzīvnieku) utt. Bet, ja kāds domā, ka spalvas ir kaut kas briesmīgs, nu tad visas iespējas neņemt dzīvnieku. Par ko c epties?