Mazulis un mājdzīvnieks

Tas attiecas uz bērniem.

Es tà noprotu,ka tev vèl nav bèrnu... Tava darīšana,ja dzìvnieks ir vienlìdzigs cilvèkbèrnam. Tu izteici savu viedokli,es savu. Man bèrns vienmèr bùs augstàks par dzìvnieku.

Kad biju maziņa mums majās bija suns, un, kad mamma palika stāvoklī ar māsu, suns visu laiku pievaktēja mammu, itkā saprastu, vienmēr gulēja tuvumā un naktī sargāja no katras skaņas. Kad māsa piedzima, tad vispār sunīti nevarēja no mazuļa dabūt prom, vismaz pirmo gadu sargāja, bija palīgs, lai pieceltos kājās utt. Dikti mīļa suņu meitene, kas mazajai māsai būtībā bija kā aukle.(l)

Man ir pozitīva pieredze ar mājdzīvnieku - kaķi. Kaķi paņēmām aptuveni gadu pirms dēla dzimšanas. Viņš mums ir ļoti privatīpašniecisks, sargā māju un mūs, ļoti nepatīk gan sveši cilvēki, gan daži tuvāki radi. Ja viņam nav noskaņojuma, vai ja viņam nepatīk kāda smarža konkrētam cilvēkam, tālāk par dzīvokļa koridori tas cilvēks netiks laists. Mēdz uz cilvēkiem rūkt. Mums kaķis arī raženāks padevies par standarta kaķiem, attiecīgi mēs vienmēr smejamies, ka mums ir kaķis ar suņa dvēseli. Kad piedzima dēls, satraucāmies, kā būs, bija lasīti visādi raksti par to kā kaķi izturas pret maziem bērniem, un katrā vecuma posma uzvedība var būt atšķirīga. Visu šo gadu laikā, dēls ir vienīgais, kuru kaķis respektē, neaiztiek, jo no laika gala mācījām gan bērnam, ka kaķi aiztikt nevar, gan kaķi vienmēr vaktējām, mazums kas. Kaķim patika dēlu kā mazuli kaitināt, kad dēls tikko mācījās rāpot, viņš speciāli tuvu gāja garām un it kā aicināja sev līdzi, dēlam bija stimuls veiklāk apgūt rāpotprasmi. Visu šo gadu laikā ir bijušas pāris skrāpējumi, ja pārāk stipri viņu glauda, vai pārāk ilgi. Galu galā, kaķis ir neatkarīgs dzīvnieks, kuram nepatīk, ka viņu ierobežo. Vienīgā sliktā pieredz dēlam ar kaķi bija pāris nedēļas atpakaļ, kad patiešām abi aizrāvās, dēls nejuta robežu līdz kuram kaķi var kacināt un dēlam atkāpjoties, uzgriežot muguru, kaķis bija izlēmis rotaļu turpināt. Ar ieskrējienu atspērās pret dēla muguru un atstāja pāris švīkas. Dēls ļoti labi apzinās, ka viņš pats kaķi līdz tam noveda, attiecīgi, kaķis netika sodīts. Uzskatu, ka kaķis bez iemesla neuzbruks bērnam, ne vienmēr bērns būs tas, kas izprovocēs kaķi konkrētajā situācijā, tas var būt kaut kas, kas noticis agrāk. Un kaķis ir dzīvnieks, viņiem ir sava hierarhija mājās, zemākas "kārtas" cilvēks viņiem nav autoritāte ģimenē.
-
Varu padalīties arī ar savu bērnības pieredzi, ģimenē bija kaķis, kam māsa nogrieza ūsas, kaķis atriebās man ne māsai, arī lēca sejā, acīs, jo es biju mazākā, zemākas "kārtas". Kaķis tika atdots uz laukiem, kur bija mierīgākais dzīvnieks starp visiem pārējiem.

mums ir divi lieli suni un gadnieks!
milu sunus un atteikties nedomaju, bail ir loti, ne, suni nav ne agresivi ne kadas pazimes, bet .. nekad nevar zinat!!
mums ir noteiktumi ar viru- nekad un nekada gadijuma neatstat vienus telpa, nelaut mazajam iet sunu gultas, ja aiztiek sunus, tad tikai tiesa musu uzraudziba, lidz ko ir aizdomas, ka kadam sunim kas nepatikt, ta sunim jaiet ara!!
sobrid darbojas, bet loti, loti censos sekot lidzi, jo viens suns paliek vecs un vinam sap kajas, ka kads pietuvajas kajama, ta vins paliek nemierigs!
Par jautajumu- nenemtu!
visu ir iespejams savienot, kad viss ir labi, bet.. kapec sev uzkraut liekas problemas tagad, pirmie menesi ar mazo ir gruti... so lemumu tu vari izdarit ari pec maza piedzimsanas!!
ja tagad gribas dzivnieku milumu- ej uz patversmi staidzinat sunus, milot kakus!!

Es saprotu , ka bērns ir pirmajā vietā, bet ir jāprot izvērtēt situāciju. Ja atļaut bērnam mocīt un bakstīt dzīvnieku nemācot ka tie ir jāmīl, tad dzīvnieks, lai cik miermīlīgs un pacietīgs, var neizturēt un ieskrāpēt vai ieķert. Man viena radu meitene nesaprot kas ir žēlastība pret dzīvnieku. Kaķi moka un baksta. Viņš ciešas. Vecāki jau neļauj, bet ņem pa kluso spundē un baksta. Kaķis ieskrāpēja vaigā un ne tāpēc kaķi kāds sita nost vai neieredzēja. Vecāki tieši runāja ar bērnu un kaķi nevainoja. Nevajag ar tādu naidu pret dzīvniekiem. Ir jau tās mammas, kas metas virsū visiem kas aiztiek viņu saulīti pat ja saulīte pati vainīga

Piekrìtu. Daļèji. Jo ir tàdi gadìjumi,kà Neonam un tàdi,kur patiesi bèrni un pieaugušie ir vainìgi... Kà jau minèji.

Tieši tad, ja uzskati, ka cilvēks ir augstāks par dzīvnieku, tad jau vajadzētu saprast, ka dzīvnieks rīkojas instinktu vadīts, viņam nav tādu prāta spēju kā cilvēkam, lai saprastu, ka viņš bērnam nodara pāri. Ne jau viņš tā dara, jo ir vienkārši ļauns. :D Tādēļ dzīvnieks ir jāpieskata, ja reiz uzņemies rūpes par viņu.
Turpretī nosist katru, kas pieskaras tavam bērnam, gan ir ļauni. Diez ko labu bērnam šāda agresīva "mīlestība" var dot?

Nu ,jau tu pàrspìlè... Es neteicu,ka par kàdu skràpi uzreiz ir jàsit nost.

Es uzaugu ar kaķiem. Jau bērnībā uzskatīju par ģimenes locekļiem.
Tagad arī ir kaķis ar baigo raksturu. Patstāvīgs, nemīl dzīvoties pa rokām un lielāko daļu dienas pavada ārā. Bērni viņam nepatīk, bet kad 2gadīgā māsasmeita glauda (un vienmēr pret spalvu, un nevar viņai iestāstīt, ka jāglauda pa spalvu), kaķis nekad neprotestē. Sīkajai gan ir iemācīts, ka kaķi drīkst aiztikt tikai tad, ja blakus ir kāds pieaugušais, nedrīkst traucēt, kad ēd un nedrīkst raut aiz ūsām, astes vai ausīm.

Brunette, viedokļi krasi atšķiras, bet agresija pret katru dzīvo radību, kas pieskaras tavam bērnam ir, maigi sakot.. dīvaina.
Joprojām paliek aktuāls jautājums - sitīsi nost arī cilvēkbērnus?
Kaut kādai robežai jābūt, protams, dzīvniekiem nedrīkst ļaut darīt bērniem pāri UN OTRĀDĀK. :) Bet izjust tādu agresiju...

Šausmas, šausmas! Kā var izmest, nostist utt? Mierīgi!

Pretīgs sievišķis esi.
Cerams tavs bērns izaugs ar labāku domāšanu. :-)

Šausmas, šausmas! Kā var izmest, nostist utt? Mierīgi!

Tad jau labāk neņemt dzīvnieku, ja var tik vieglprātīgi nosist.

Es uzaugu ar suni. Mamma gan bija nostrostējusi, ka nedrīkst rāpot pie suņa (pekinietis) un traucēt veco ūpi, bet kā jau bērns, es līdu nabadziņam klāt bez žēlastības. Esot mazin;s tu nesaproti, kas dzīvniekam patīk, kas nē, jo tev jau dzīvnieks nu ļoooooti patīk un interesē. Protams, tas beidzās ar to, ka suns maigi, bet iekoda rokā. Un es dabūju pa kaklu! Un parezi ir, jo neklausīju, kad teica, lai nelienu.
Lai cik mīļš būtu dzīvnieks, tas ir un paliek dzīvnieks. Neaprēķināms, uz instinktiem vadīts organisms, kurš neapzināti, kādu ārēju apstākļu dēļ var iekost/iecirst vai uzbrukt. Dzīvnieks var nobīties, tam var kaut kas iekost un tas var sākt uzvesties neadekvāti.
Apzināti, kamēr bērns ir mazs, noteikti neņemtu dzīvnieku.
Tās, kuras iemidzina savus ģimenes locekļus- dzīvniekus, vai izmet uz ielas, jo gan jau kāds savāks, (nerunāju par -iekārtoju tuvu radinieku mājās, kur zvēriņam klājas brīnišķīgi) manā skatījumā nav cilvēka vārda cienīgas.

Es bērnību visu esmu pavadījusi kopā ar dzīvniekiem. Ir gadījušās situācijas, kad suns iekož - un iekož tā, ka asiņo, brālim pat noplēsa labu gabalu ādas, un ziniet ko? Vecāki suni neiemidzināja, neaizveda prom vai nezinu ko.. Jo arī viņš ir ģimenes loceklis un ne mazāk svarīgs par bērnu. Mēs toties dabūjām pa mizu un mācību.
.
Ja tagad suņuks nodarītu pāri manam sīkajam - sīkajam nolasītu lekciju, ko drīkst un ko nedrīkst. Tikai tādēļ, ka ieskrāpētu vai sakostu nekad nedotu prom.

Es uzaugu kopā ar kaķi, viņu paņēma, kad man bija gads. Reiz es viņu ļoti sakaitināju un viņa man arī saskrāpēja seju tieši pie acīm. Nu neko, pati biju vainīga, tētis protams bija ļoti dusmīgs. Bet par to, ka man kopš dzimšanas blakus bija mana mīļā kaķenīte, esmu ļoti pateicīga, jo iemācīja man riktīgu mīlestību pret dzīvniekiem. To, cik svarīgs ģimenes locekis ir mājdzīvnieks, gan ,manuprāt, var saprast tikai tie, kas ar to ir kopā izaudzis.
Tagad man ir 2 kaķi un, ģimenes pieauguma gadījumā no saviem mīluļiem nekādā gadījumā neatteiktos. Visam var izdomāt risinājumu, ja grib. Bet nu redzu, ka baigi populāri ir pie mazākajām grūtībām mest plinti krūmos.

Visu bērnību esmu pavadijusi četrrāpus skrienot ar 3 vilku suņiem. Iekoda vienreiz, pelnīti, kaitināju to suni, tad nu šis man ieķēra vienreiz kājā un aizbēga, vairs nekaitināju. Visādi citādi bez kaut kādiem incedentiem. Gulēju ar suņiem suņu gultās, līdu pie viņiem būdās, pa nakti pagalma vidū kopā rakām bedri (tādu, kur es varēju brīvi ielīst un apsesties tā, ka pat galva virs zemes nerēgojās). Bija arī kaķi, kad man bija 2 gadi, mamma paņēma kaķēnu, sākumā es dzenāju viņu, beigās kaķis izauga, krietni ātrāk par mani, un dzenāja mani.
Cits stāsts ir ar mūsu ģimenes mazsuni un manu gado veco māsu. Kucēns tika mocīts visādi, tāpēc es tiešām neieteiktu ņemt tagad dzīvnieku. Es to kucēnu nevarēju atstāt vienu pa ejot tikai uz tualeti, jo tikko novērsies kaut uz sekundi - sīkā pakārusi suni kaklasiksna un velk kaut kur, vai velk kaut kur aiz astes, lēkā pa virsu, nospērusi no atvilktnes gaļas āmuru un vālē sunim pa galvu, vai sēž virsū un pakaļkājas lauž uz otru pusi. Tas bija reāli drausmīgi! Suns pieauga un, jā, mēģināja sīkajai kost. Iekoda gan krietni daudz gadus vēlāk, kad sīkajai bija jau gadi 8 un viņa viņu kaitināja, rūca un bāza seju sunim purnā. Nu tad arī tas suns viņai skaisti degunā iekoda.

Es nenemtu uzreiz, jo baiditos par pienakumu daudzumu - gan dzivnieks, gan berns, abi prasa uzmanibu, laiku.
Nemtu pec dzemdibam, kad butu apradusi ar jauno mates lomu.
Bet es milu dzivniekus, justos atbildiga par savu dzivnieku, nemestu ara pec skrapejumiem vai tml., ka te lasits, briesmas kaut kadas, ne cilveku attieksme. Esmu uzaugusi ar suniem, bet bijusi ari citi dzivnieki. Paslaik maza masas meitina aug ar paris kakjiem, vina gan sakuma nesaprata savu speku un to, ko var/nevar darit kakjiem (protams, vinai tika macita pareiza attieksme), bet kakji nekad vinai preti nav skrapejusi utt. Man pasai berniba gan jau kaut kad bija iekosts, bet par bedu to neuzskatu. Domaju, ka dzivnieks gimene vairo cilvecigas attieksmes veidosanos, atbildibu utt.

Neons gadijuma neticu, ka kakjis ne no sha, ne no ta sacis uzbrukt vienam vienigam cilvekbernam, bet pirms tam ar to pasu cilvekbernu izturejas ok un ar visiem citiem gan pirms, gan pec incidenta izturas ok. Neticu, ka kakjim " kaut kas sasledzas " , ja analizetu situaciju no malas, gan jau atrastu isto iemeslu, sliecos uz to, ka berns kaut ko darija kakjim, kas kakjim nepatika.

Kad man bija 3 gadi, tētis ievēroja, ka suns katru reizi kā gāju viñam garām atñirdza zobus. Nākamajā dienā viñu iemidzināja.

Idioti.