Mazulis un mājdzīvnieks

Es neņemtu. Nevis tāpēc, ka baidītos, ka kaut kas notiks, bet tāpēc, ka visticamāk ar bērna ienākšanu ģimenē, dzīvniekam nespētu veltīt tik daudz laika cik vēlētos un vajadzētu.

Tas par to alerģiju tiek dramatizēts.

Nav gan dramatizēts - ja bērnam izveidojas astma no tā, ka ir nepārejošs klepus dzīvnieka spalvu dēļ. No visiem dzīvniekiem nepasargāsi, bet vismaz mājās to var izdarīt. Taču tie, kas ar to nav saskārušies, to nesapratīs.

Laimiņa
Kamēr pati nesaskarsies ar to, ka no dzīvnieka spalvām bērnam sāksies astma un būs jāsāk lietot inhalators, tikmēr nesapratīsi, tas ir nopietni un nekas tur netiek pārspīlēts. Man arī bērnībā bija kaķis, alerģijas dēļ tika aizvests uz laukiem.

Mums gaidāms ģimenes pieaugums un mājās ir kaķis, paņemts jau sen pirms pat domas par bērnu. Cerams, ka sadzīvos un viss būs labi. Zinu citām pazīstamām viss labi un kaķi sadzīvo ar bēbi. Ja nebūs labi, būs kam pieskatīt kāmēr bērns paaugas.

Vecākiem bija suns, kad piedzimu. Kad man bija 3 gadi, tētis ievēroja, ka suns katru reizi kā gāju viñam garām atñirdza zobus. Nākamajā dienā viñu iemidzināja. Neñemtu neko šobrīd, ja būtu bijis mājdzīvnieks pirms tam tad paturētu un skatītos, bet tagad - nē, nē, nē.

Par alerģijām, ja bērnam būs alerģija viņam būs ar vai be kaķi, kaķi mums ir pilnīgi visās mājās, kur viņam varētu nākties uzturēties, nu mēs nenovāksim tagad visas ģimenes kaķus un suņus. Tas par to alerģiju tiek dramatizēts.

Nu tomēr ir atšķirība, vai alerģija saasinās, kad iziet no mājas pie kāda ciemos vai visu laiku konstanti dzīvo alerģijas perēklī - no bērna puses raugoties, kuram ir šāda alerģija.

Nākamajā dienā viñu iemidzināja.

Nabadziņš.

Šausmas, cik dažas te nežēlīgas. Kaķis ieskrāpēja un tādēļ uzreiz bezmaz vai jāslaktē nost! Viņš taču ir tikai dzīvnieks, viņš nesaprot. Visticamāk viņš vienkārši aizsargājās, jo uzskata mazus bērnus par draudu un ne velti. Kaķis nav vainīgs!
Es savu kaķi no mājas ārā nemestu tikai tādēļ, ka gaidāms bērns, bet pilnīgi noteikti turētu viņus vienu no otra pa gabalu.
Ar suni gan būtu savādāk, manuprāt, mazulis un suns vienā mājā ir divas pilnīgi nesavienojamas lietas, es pat teiktu noziegums pret bērnu, jo 100% ka agrāk vai vēlāk suns bērnam uzbruks.

jo 100% ka agrāk vai vēlāk suns bērnam uzbruks.

Atkarīgs kāds suns, nē, visi neuzbrūk un pat nekož, neskrāpē utt.

Man rados bija suns un maza bērns. Suns nevienā mirklī nekoda, arū ja bērns līda klāt. Visi suņi nav vienādi. Tāpat kā kaķi

Mani vecaki panema sunuku kad man palika viens gadins,augam kopa un lidz 16. gadiem bijam labakie draugi

Mums mazulis ģimenē ienāca pēc dzīvniekiem. Pagaidām šķiet, ka ar to problēmu nav. Mums ir ļoti aktīvs suns un pasīvs kaķis.
Meitai rodas interese par dzīvniekiem. Sunim patīk, ka ap viņu čubinās, kaķi gan viņa pārāk agresīvi aiztiek, taču kaķis ir pieradis, ka suns viņu gadiem ņurca un ir padevīgs un brīžiem pat murrā. Mācām, kā pieskarties un mīļot dzīvniekus, nenodarot pāri. Ceru, ka nākotnē nekādu starpgadījumu nebūs.
Ejot pastaigās ar mazuli, ir forši staidzināt arī suni. Tāda drošības sajūta un meitai interesantāk.
Sezonā, kad dzīvojam laukos, dzīvnieki daudz bija pa āru, tagad, kad ir iekšā un met spalvu, to patiešām ir daudz, ja regulāri neuzkopj. Bet es esmu piešāvusies ar mitru lupatu uzmazgāt grīdu katru dienu, dažreiz pat 2x, tāpēc tās spalvas tik ļoti nejūt.
Par alerģijām - ceru, ka meitai neparādīsies. Man pašai ir alerģija pret kaķi diezgan smagā formā, bet arī pie tā esmu pieradusi (varbūt nav labi sadzīvot ar to, bet no kaķa atteikties nedomāju) un kaķim neļauju uzturēties vismaz guļamistabā.
Es neredzu šķēršļus mājdzīvnieka un bērna līdzāspastāvēšanai. Izvēloties suni, rūpīgi jāizvērtē šķirnes īpatnības. Kaķi varbūt tādi neparedzamāki, bet varbūt var vienkārši nadziņus uzturēt nogrieztus?

es te lasu pārsvarā sliktas pieredzes un rodas jautājumi, ko ar dzīvniekiem, kas paņemti jau sen pirms bērna? jāmet laukā? kur pozitīvie stāsti? šitas mani biedē, jo plānoju bērnu, ir arī kaķis, kaķi ļoti mīlu un neparko negribu atdot nevienam.

Man jau tas pats ar kaķi. Gaidu mazuli bet arī kaķi ļooooti mīlu un ja būtu jāatdod citiem, es ļoti pārdzīvotu, arī ja atdotu vienīgi tuviniekiem. Un es skatīšos un centīšos lai abi spēj līdzpastāvēt vienā mājoklī. Nadziņus regulāri apgriezīšu gan

Ārprāts, nekad nesapratīšu kā var tā dzīvniekus nogalināt. Man mani kaķi ir ģimenes locekļi un es nekad nevarētu tā izrīkoties.
Un ko tad, Neon, ja jūsu bērnam kāds cits bērns, piemēram, netīšām galvu pārsistu spēlējoties? Arī vīrs skries kailām rokām sist nost?

booboo
Ir arī pozitīvie stāsti, es teiktu, ka pat vairumā - daudziem maniem radiem, draugiem, paziņām ir viss kārtībā ar dzīvnieku un bērnu līdzāspastāvēšanu. Un parasti jau vairāk izteiksies tie, kam bijuši šai ziņā pārdzīvojumi un problēmas. Vienkārši ir jārēķinās, ka viss var nebūt gludi. Es pati augu dzīvnieku vidū un nekad nebiju iedomājusies, ka man vajadzēs atteikties no kaķa bērna dēļ, un joprojām par to pārdzīvoju.

Šausmas, šausmas! Kā var izmest, nostist utt? Mierīgi! Jo bērns ir pirmajā vietā!
Kad man vēl NEBIJA bērnu un citi smejoties "izmeta" - kā tad sadživos?""rāzi, tad arī es biju tāda pati kā jūs,kas te šausminās un - nē, es tā nedarīšu, viņš taču mans mīļumiņš, labumiņš! Bet tagad,kad kaķis šitādus pigorus sataisīja... lai Dievs stāv klāt tai dienā,kad nodarīs pāri manam mazulim(un attiecas uz jebkuru suni/kaķi)!!!(e)

Neņemtu.
Mums tam ir vairāki iemesli.
Viens no galvenajiem : aktīvs un neprognozējams dzīvesveids.
Drošība : katrs dzīvnieks ir ar savu raksturu un pret bērnu dažādos vecuma pismos var izturēties savādāk.
Laiks kas jāvelta dzīvnieka audzināšanais ( sasaucās ar pirmo punktu )
Dzīvnieka aromāts un spalvas.
Financiālā puse ( arī sasaucās ar pirmo punktu )
Mani jau te gandrīz nolauza uz sunīti, bet beigās apziņa ņēma visroku.
Iegādājāmies jūrascūku: viegla kopšana, var atstāt uz 2x dienām, neprasa lielus finansiālus līdzekļus, salīdzinoši gudra priekš grauzēja, nedrauž vadus, drēbes ... Līdzīga mīlīgama kaķim: ņem un ņurci pa rokām :-D

Paņēmām otru suni (abi takši, nerunāju par lieliem suņiem) laikā, kad biju stāvoklī. Kad bērns piedzima, gāju ārā ar ratiem +suņiem, bērns vairāk kā 5 gadu laikā nav suņiem neko nodarījis, suņi bērnam ne tik. Tieši otrādi, suņi bērnu, kad tikko piedzima, bez maz vai dievināja -gulēja tuvumā, ja ieraudājās, skrēja skatīties, kas notiek (tipa sargāja) utt. Drīz ģimenē būsim drusku vairāk un ne prātā nenāk, ka suņiem neatliks laika un uzmanības. Protams, tīri teorētiski, ja neskatītos uz savu pieredzi, droši vien es arī teiktu nē dzīvnieka iegādei grūtniecības laikā, bet man mana pieredze parādīja, ka grūtības bērns suņiem un otrādi nesagādā.

Bunette, tad, ja tavam saulstariņam kāds cits nodarīs pāri (ne dzīvnieks) arī tā pat rīkosies?
Ja dzīvnieks ir tikai mājas aksesuārs, tad neņemiet, nekad un nevienu.

P.s.
Vēl gribēju piebilst, ka pat jūrascūks var iekost ja viņai kas nepatīk, tāpēc pie sejas jau nu noteikti to nevajadzētu likt, kur nu vēl lielāku dzīvnieku.