ok, pieņemu, ka tev iespējams ir patrāpījusies pilnīgi pretēja pieredze manējai, gan Latvijā, gan ārzemēs. par kojām nemācēšu spriest, tikko no mammas pupa atrautu prātiņā neizaugušu jauniešu ikdienas dzīve kojās un mēģinājumi pierast, ka mammīte vairs aiz viņiem nesavāc man nav aktuāla.
*
es pamatā runāju par savu pieredzi ar pieaugušiem, nobriedušiem cilvēkiem, ar izglītību - daļa no tiem kolēģi, citi iepazīti dažādās citās situācijās. redzu, ka ne man vienai ir šāda pieredze, un secinu, ka no tā arī radušies tie stereotipi un spriedumi. pēc tam kad gadu garumā saskaroties ar konkrētu tautību, saskaros arī ar vienām un tām pašām "kulturālajām atšķirībām", kā viņiem pašiem to patīk saukt (un mēslošana, pie kā petunijayyy tik ļoti pieķērās un ko tik dedzīgi izvērsa līdz pat kojām, ir tikai viena no daudzām izpausmēm), tad nu gribot negribot izveidojas tāda attieksme. tai pat laikā, ieraugot uz ielas melnādainu cilvēku vai pāri, kurā viens ir indietis/melnādains/ķīnietis/čigāns/citi varianti, es nerādīšu ar pirkstiem un neizteikšu piezīmes vai kā citādi nenoniecināšu šo cilvēku. tāpat arī no apkārtējo pieredzes tomēr pamatā latviešu meitenes izvēlas samērā jēdzīgus eksemplārus, uz kuriem visdrīzākais neattieksies iepriekš minētie stereotipi (uzsveru vēlreiz, ka nesaku, ka visi ir vienādi).