Dzīvības vērtība

Ja man vajadzētu skolā rakstīt pārspriedumu, es nevēlētos rakstīt personīgās lietas par pašnāvībām, tuviniekiem utt, tāpēc šajā tēmā par dzīvības vērtību apskatītu 1)cilvēku verdzību, gan pagātnē, gan mūsdienās, piemēram, seksuālā verdzība utt. Vai 2) dzīvnieku dzīvības vērtību - gaļa, drēbes utt vai 3) bēgļu dzīvības vērtību, kādēļ ir negatīva attieksme pret bēgļiem un daudzu cilvēku uzskatos bēgļu vēlme dzīvot ir mazāk svarīga nekā nebēgļu. Vai 4) bērnu dzīvības vērtība Latvijā, noziegumi pret bērniem, kādēļ mums ir tik daudz Ivanu, kas staigā vieni apkārt un nomirst, par sistēmas bērniem (bērnunamu bērniem)
Skolā mīlēju pārspriedumus (l)

Ja tu sastopies aci pret aci ar uzbrucēju un jūs tēmējat ar ieročiem viens uz otru, cik vērtīga ir tava dzīvība un cik - uzbrucēja dzīvība?
**
No tiesību viedokļa, cilvēka tiesības plešas tiktāl, ciktāl tās netraucē otru. Tādēļ pašaizstāvība ir pieļaujama, bet tikai tiktāl, cik tas ir nepieciešams, lai atvairītu uzbrukumu, ne vairāk.
Vispār, ja šo tēmu pagriež cilvēktiesību virzienā, tur vēl var izdomāt 10000 domas, par ko rakstīt pārspriedumu, kaut vai nojātā eitanāzijas tēma, tā ir tik daudz aprakstīta, ka būtu viegli "iespaidoties" no citu darbiem, tāpat par nāvessodu, tiesībām kara laikā, gūstekņu tiesībām utt., kur visur ir saskarsme ar cilvēka dzīves vērtību.
Man grūti saprast, kā var nemācēt izdomāt, ko rakstīt pārspriedumā.

Dzīvības vērtība nulle vai bezgalība, atkarībā no tā, kurā punktā uz līknes atrodos. To ietekmē tūkstošiem faktoru un šī atrašanās vieta dzīves laikā var mainīties tikpat daudz reižu.

Nu pa cik dzīvību lai tā uzrastos reāli no nekā - nopirkt nevar un samaksāt lai tā pēc tam kaut kad tur nākotnē atkal uzrastos un būtu arī drošvien nē, bet tad jā, tādā veidā notiek dzīvības "pirkšana", arī apšaubāma darbība un manipulācijas, jo ticībai veiksmes apstiprināšanai neviena pārstāvniecība nav napieciešama, brīvprātīgi paņem un iemet monētas ūdenī veiksmei.

Tēma vispār milzīga. Tur varētu rakstīt un rakstīt, kā jau petunijayyy izteicās.

Daenerys, vegāni neēd medu, protams, nerunāju par visiem, bet par kopējo uzskatu.
Īpaši neredzu tavos uzskatos morāles jautājumus, arī par to kaķi, jo, pirmkārt, dabas process un cilvēka iejaukšanās
dabas procesos atšķiras viens no otra, otrkart, tikpat labi dzīvnieku var barot ar veģetāru pārtiku (nesaku, ka to atbalstu, tikai stāstu par opcijām).

Par zero waste lasīju cālī diskusija, patika tur izklāstītās domas un ielikti linki. Tātad piekrītu tam, ka zero waste dzīvesveids reizēm nemaz nav zero waste un būtu jāsaprot, vai tiešām dzīvot zaļi nozīmē to, ko daudzi saprot ar šo jēdzienu, šķiet, ka daudzas šādas idejas tiek pārprastas, piemēram, it kā vienu lietu dara dabai draudzīgi, bet tai pašā laikā vairāk tam patērē citus resursus, kas beigās sanāk līdzvērtīgi tam, ja nebūtu darījis neko. Vienkārši cilvēkam, ja kas tāds interesē, jāslēdz prāts iekšā un jāizvērtē informācija.

Sparkle, savādas domas. Es noteikti nepārdzīvoju ne par vienu slavenību, kas nomirst. :D Kādas slavenības dzīvība man ir tikpat vērta, cik bomža dzīvība.

Traki, tagad var redzēt, kāpēc, vismaz daļēji, tiek dzertas zāles u. c. Un globāli tā arī ir par tiem slavenajiem un nevienam nezināmajiem, it kā neko nesasniegušajiem cilvēkiem, vienkārši citi apjomi, tāpat par bērniem, ja paziņo ziņās, kas par masu histēriju, protams, pārspīlējot nedaudz sākas. Cilvēku empātijas līmenis ir dažāds.

Ar veģetāru pārtiku var barot suni, suns ir visēdājs, kaķis ir gaļēdājs un, ēdot veģetāru pārtiku, drīz vien ietu bojā. Ja vien pats sev nenomedītu kaut ko ēdamu.

Ko jūs saprotat ar vārdiem- dzīvības vērtība?

Tas ir bezjēdzīgs vārdu salikums, tāpat kā ''pirmskaitļa tilpums'' vai ''trešdienas krāsa.''

Tas ir bezjēdzīgs vārdu salikums, tāpat kā ''pirmskaitļa tilpums'' vai ''trešdienas krāsa.''

Gluži manas domas. Es autores skolotājai liktu iepūst trubiņā un nodod asins analīzes, lai pārbaudītu vai asinīs nav narkotisko vielu.

Brīdinu: sekos cinisks viedoklis.
No ekonomikas viedokļa raugoties, var piekrist Sugar minētajam - par nodokļiem utt.
Man gribētos līdzīgi skatīties no cilvēciskā faktora - cik vērtīgs Tu esi sabiedrībai ar savām zināšanām, spējām, vai no Tevis ir atkarīga kāda cita dzīve, dzīvība vai labklājība. Lai cik briesmīgi tas neizklausītos, man nav viennozīmīga viedokļa par piemēram smagi slimajiem bērniem. Šis bērns var izaugt gan par atklājējs atklājēju ģēniju, gan par noziedzīgu varmāku. 3 gadu vecumā sociālā vērtība šim bērnam ir tikai vai nu potenciālajā nodoklī, ko viņš pienesīs valstij, vai otrs - nozīmīgākais faktors - ģimenes emocionālā piesaiste. Galu galā ziedojot slimajam bērnam, mēs patiesībā ziedojam tikai viņa vecāku cerībai par veselīgu un funkcionālu ģimeni.
Toties pavisam noteikti es nesaprotu vecu, slimu cilvēku ripināšanu no viena sāna uz otru, pa nāves gultu. Es runāju par tiešām veciem cilvēkiem, nevis 60+ bet 90+
Jā, cilvēks iespējams ir nodzīvojis godājamu mūžu, bet vai tāpēc ir visām varītēm jāturas pie dzīvības tā jau trauslās stīgas? Vai varbūt tomēr labāk legalizēt medicīnisko eitanāziju?

Dzīvība kā tāda man šķiet kaut kas fantastisks.. es apbrīnoju to, kā daba ir iekārtojusi visu tik komplicēti funkcionējošu :) Manās acīs tai ir liela vērtība..
Man šķiet, ka ir vērts arīpiedomāt par ikdienas lietās.. varbūt salīdzinoši niecīgākām, kas arī ietekmē dzīvības procesus :) Saaudzēt savu nervu sistēmu, izvairīties no destruktīva dzīvesveida utt. :)

Vispār arī 90+ gados cilvēks var justies žirgti un spirgti... citreiz labāk nekā dažs labs pēc 40 :)

Vispār arī 90+ gados cilvēks var justies žirgti un spirgti... citreiz labāk nekā dažs labs pēc 40

Bija sen atpakaļ bez tabu sižets, savos 90 viņa aktīvi cirta malku.

Vispār arī 90+ gados cilvēks var justies žirgti un spirgti...

Ja tā ir, ļoti labi. Bet es to Zinas Tantes komentāru uztvēru citādāk. Mana mamma strādā par veco ļaužu kopēju. Vairākums cilvēku 80+ vecumā knapi spēj tikt ar sevi galā (Ir daži izņēmumi), vairums 90+ (arī ir daži izņēmumi) neceļas pat no gultas. Nav tā, ka šos cilvēkus uzreiz pēc noteikta vecuma vajag likvidēt, ja eitanāziju legalizētu - tā vienkārši būtu iespēja viņiem izvēlēties, vai viņi vēlas sev atlikušo laiku pavadīt uz gultas vai tomēr ne. Vienai no mammas tantēm ir 94 gadi. Viņa nespēj pat sēdēt un ļoti slikti redz. Jābaro ar karoti, jāpalīdz ar, visuka. Katru vakaru viņa lūdz Dievu, lai pa nakti paņem viņu pie sevis, jo ir nogurusi no šādas dzīves (uz gultas 3 gadus). Nedomāju, ka vajadzētu kādam citam ļaut izlemt, kad to eitanāziju vajag, bet, ja šai tantei būtu tāda iespēja, viņa to iizmantotu un vai tādas izvēles iespēja nebūtu cilvēcīgāk pret viņu, nekā spiest viņu dzīvot tā, kā ir tagad?

Laimīgi tie, kas aizmieg bez mokām, cik atceros manām vienai bija grūtāk, bet parējās omes vienkāŗši aizmiga, gan pārvietojās gan ēda vis, kā ierasti, bet aizmiga.

Man šķiet.. ja atvērtos durvis eitanāzijai.. tad būtu ļoti, ļoti grūti novilkt robežas, kad šis pakalpojums šķistu pieņemams un kad nē.. :)

Par labumu sabiedrībai runājot, aizdomājos - visiem būtu neizsakāmi žēl, ka nomirtu Raimonds Pauls, Uldis Dumpis vai Varis Brasla vai vēl kāds, jo viņi rada mākslu, viņus pazīst visa Latvija, par viņiem jūsmo, viņi priecē cilvēkus, utt. Pa lielam, ja netaps kaut kāda mums nezināma dziesma vai filma, nekas jau nenotiks. Ja nebūs koncerta vai pirmizrādes - nekas jau baigi sabiedrībā nemainīsies. Savukārt, ja savā darba vietā darba laikā nomirs aviolīniju dispečeris, elektrotīklu dispečeris, Latvijas gāzes brigadieris, tur var notikt avārija, nelaime, sākot ar elektrības atslēgumu 100 patērētājiem un daudzdzīvokļu māju atdzišanu -30 grādu salā, beidzot ar 300 cilvēku bojāeju aviokatastrofā. Bet par to lielākā daļa populācijas nemaz neaizdomājas. Jo šie cilvēki ir aizvietojami. Raimonds Pauls nav aizvietojams. Tātad dzīvības vērtību kaut kādā mērā nosaka aizvietojamības aspekts.