Dzīvības vērtības jautājums ir ļoti plaši interpretējams. No vienas puses gribas to nostādīt kā vērtīgāko, kas ir - nav dzīvības, nav nekā. Tajā pat laikā, šeit jau ir minēts citāts par cilvēku, kura dzīvība novērtēta rokaspulksteņa cenā. Kādam pulkstenis licies tieši tik vērtīgs, lai tā dēļ otram atņemtu dzīvību.
Tā ir tāda subjektīva lieta. Nevar viennozīmīgi teikt, ka paša dzīvība vienmēr liksies vērtīgāka par cita. Ir cilvēki, kas nesautīgi riskē ar savu dzīvību, lai glābtu citus. Nereti šie cilvēki mirst, lai cits varētu dzīvot. Taču šādā situācijā ir absurdi uzskatīt, ka glābēja dzīvība bijusi nevērtīgāka par izglābtā. Tajā pat laikā es esmu no tiem, kas savu dzīvību varētu ziedot tikai dažu cilvēku dēļ, diez vai es spētu mesties mašīnai zem riteņiem, lai izglābtu kādu svešu tanti. Svešu bērnu - varbūt. Bieži vārdos mēs domājam savādāk, nekā tiešām rīkotos, ja būtu jādara, tāpēc neņemos apgalvot, ka es noteikti glābtu svešu bērnu vai noteikti to nedarītu.
Manuprāt, nav iespējams noteikt dzīvības vētību kaut vai tā iemesla pēc, ka dzīvība mums ir dota uz laiku. Pat tad, ja cilvēks nomirst no vecuma, tāpat tā dzīvība kaut kur aiziet, tā nav nekas tāds, kas mums būs mūžīgi, mēs to nevaram ne nopirkt, ne kā citādi iegūt pēc paša vēlēšanās. Tā atnāk un aiziet.
Ar dzīvības atņemšanu ir vēl īpatnējāk. Ja cilvēks atņem cilvēkam dzīvību, lai saglabātu savu, tiesa to nosauc par pašaizsargāšanos. Tātad cilvēce likumīgi ir atzinusi, ka ir normāli savu dzīvību vērtēt augstāk par cita. Līdzīgi es domāju par dzīvības atņemšanu dzīvniekam, citai dzīvai radībai. Ja tas ir izdzīvošanas - pašsaglabāšanās jautājums, tad tas ir tikai dabīgi. Gribētu redzēt to lauvu, kas, lai remdētu izsalkumu, nemestos virsū citai dzīvai radībai, jo nogalināt citu nav pieņemami. Es neesmu vegāns, es ēdu gaļu. Es to nenogalinu, pērku veikalā vai tirgū to, ko jau kāds cits ir nogalinājis. No vienas puses var teikt, ka šos dzīvniekus nenogalinātu, ja es to nepirktu, no otras - manā subjektīvajā skatījumā (Nesāksim tagad diskusiju par to vai man ir vai nav taisnība. Es tā domāju un viss.) man gaļa ir nepieciešama uzturam un es zinu, kas es varētu nogalināt dzīvnieku, ja man tas būtu jādara, lai man būtu ko ēst.
Tā visa rezultātā sanāk, ka dzīvība ir vērtīgākais, kas mums ir, jo, ja tās nebūtu, mūsu vienkārši nebūtu, no otras, nav jēgas tai piedēvēt kaut kādu pārspīlētu vērtību, jo mēs nekad nezinam, kad mums to atņems kāds cits, kad tā beigsies pati no sevis (vecums) vai apstākļu sakritības dēļ (Vējā lūztošs zars uz galvas uzgāzīsies). Kopējā vērtība ir tieši tik liela, cik lielu cilvēks ar savu dzīvi ir atnesis - cik viņš ir devis citiem, ne tikai materiāli, cik viņš ir devis prieka, padoma, atbalsta. Citas vērtības tam visam vienkārši nav.
Tas ir mans subjektīvais viedoklis par šo.