Latvija vai Ārzemes?

Ieteiktu padomāt nedaudz tālāk par šodienu un rītdienu. Draugus var iegūt jebkur. Ģimene - pienāks diena, kad vecāki nomirs, citi radinieki var atsvešināties un paši aizbraukt. Iedzīve un īpašumi - iegūstama lieta ar laiku jebkurā valstī. Atmiņas - dzīve gara, to būs daudz, pieķerties tikai vienam posmam atmiņās nevajadzētu. Bet - kas būs ar valsti (Latviju) nākotnē?... Kādas perspektīves šeit ir uz plaukstošu ekonomiku?... Kāda būs pensija?... Kādas iespējas izglītoties un dzīvot labu dzīvi būs nākotnes bērniem Latvijā?... Kādas ir profesionālās un karjeras iespējas Latvijas robežās salīdzinot to pašu ar ārvalstīm?... u.tml. Manuprāt, pēc šādiem kritiskiem jautājumiem ir jāvadās izvēloties savu nākotni.

Pilnībā piekrītu Neons viedoklim.
Pati dzīvoju citā valstī jau 5 gadus un, lai gan arī man bija ļoti smagi atstāt ģimeni, domāju par nākotni un sapratu, ka, turoties pie vecāku sāniem, nekad nerealizēšu savus sapņus un nesasniegšu mērķus. Joma, kurā jau kopš bērnības sapņoju sevi realizēt, Latvijā nebija ne pieprasīta, ne labi atalgota, līdz ar to sapratu, ka nevēlos visu dzīvi strādāt darbu, kuru nemīlu un dzīvot no algas līdz algai kā to, diemžēl, dara ļoti liels procents Latvijas iedzīvotāju. Nolēmu riskēt un mesties nezināmajā. Viegli negāja, taču soli pa solim izcīnīju savu vietu zem saules un tagad varu teikt, ka esmu laimīgs cilvēks. Kad palasu ziņas par notiekošo Latvijā, saprotu, ka mans lēmums doties prom, bija pareizais, jo tās nekārtības kādas notiek Latvijā, patiešām cilvēku spēj iedzīt izmisumā. Protams, var jau dzīvot ar klapēm uz acīm laimīgā neziņā, taču es neesmu tāds cilvēks - nemāku izlikties, ka viss ir skaisti un rožaini, ja patiesībā līdz skaistumam tik tālu kā līdz mēnesim. Par algām vispār neizteikšos. Diemžēl, ne jau visi var strādāt labi atalgotos darbos. Vienmēr būs nepieciešami gan sanitāri, gan medmāsas, gan apkopēji, gan sētnieki, taču, diemžēl, cilvēkiem, kuri strādā tādās profesijās, jāsamierinās ar tādu algu pabalstu, kādu vispār nevar un nedrīkst saukt par cilvēka cienīgu. Nekad nevēlētos saviem bērniem novēlēt dzīvi valstī, kurā nav ne jausmas, kas notiks rīt, nemaz nerunājot par tālāku nākotni. Manai vecmāmiņai, kura 40 savus dzīves gadus veltīja darbam medicīnā, ir 230eur liela pensija. Nē, paldies, es nevēlos sev tādu nākotni.
Dzīve ir tikai viena un tā jānodzīvo tā, lai esi laimīgs, pat ja tas bieži vien nozīmē izkāpšanu no svaas komforta zonas, dodoties pasaulē laimi meklēt.

Neplānoju braukt projām,jo alga laba un dzīvoju arī labi,tāpat arī dzīvesbiedrs. Pietiek ceļojumiem,pietiek paēst un pietiek arī,kad vajag aiziet pie dakteriem.

Labāk nevar pateikt, kā to izdarīja Neons.
Arī Daryai ir point.
Lieliski visiem tiem, kas LV var dzīvot normāli, bet..arī es esmu ārzemēs. Šeit man ir nesalīdzināmi lielākas karjeras iespējas, iespējas sevi attīstīt, veikt uzkrājumus drošākai nākotnei (ok, tā nav droša nekur, BET šeit iespējamība ir lielāka, salīdzinot ar LV stāvokli), jā, viegli nav, bet.. manuprāt, ir jācīnās par labu dzīvi. Tad varēs līdzēt arī citiem.

Ja reiz uzdod šāda veida jautājumu, tad pieļauju, ka šeit tomēr tev nav tā sajūta, ka ik dienas dzīve kūsāt kūsā. Līdz ar ko piekrītu komentāriem iepriekš. Šādi tādi draugi un ģimene nav tas arguments, uz ko gan vecāka gada gājuma (lasi-padomju)cilvēki spiež kā vienu no galvenajiem faktoriem laimīgai cilvēka dzīvei. Galu galā mēs atnācām vieni un arī aiziesim vieni no šīs pasaules. Viss mainās, cilvēki noveco, atmiņas pagaist. Neuzlabot savu dzīvi citu pēc - to var nākties vēlāk ļoti rūgti nožēlot.
Un kā arī te minēja - finansiālās iespējas. Šeit pat ar algu, kas skaitītos virs vidējās tu nekad nesakrāsi, piemēram, normālai mājvietai. Pie tam par darbu, kas noteikti prasīs ļoti daudz veselības, nervu un visa pārējā. Var jau smieties par visiem rūpnīcās un noliktavās strādājošajiem ārzemēs, taču daudzi, cik ir runāts, tiešām dzīvo neslikti un dzīvo šodien. Teikt, ka viņi vēlāk nevienam nebūs vajadzīgi - to pašu var teikt arī par šeit strādājošajiem, jo arī mūsu valoda kā tāda pēc gadu desmitiem var kļūt pat ļoti mazvērtīga, ja nekas kardināli nemainīsies.

grib ātrāk tikt prom?

Uz šādi noformulētu jautājumu uzreiz skaidrs, ka pašai atbilde jau ir. Tad kur jēga diskusijai?
.
Man ir radi, draugi pārcēlušies uz ārzemēm, strādā ne fabriku, bet kvalificētus darbus, viņiem viss ir jauki. Es strādāju un adekvāti nopelnu tepat, man arī viss ir jauki, un nē, negribu ātrāk tikt prom. Pie laba darba piedāvājuma un citiem blakus apstākļiem mani šeit ģimene un draugi nenoturētu, bet skriet, plēsties un cīnīties par savu vietu zem saules svešā vidē šobrīd nav motivācijas.
.
Pirms skriet prom, izvērtē - kādas tev ir iespējas šeit, un kādas valstī X, valstī Y, valstī Z (visas mītiskās "ārzemes" nav vienādas un pārcelšanās uz ārzemēm ne obligati nozīmē UK vai pat Eiropu vai pat Rietumu pasauli). Ja kādā citā vietā iespējas ir vilinošākas - uz priekšu! Dzimtene ir skaisti, bet nevajag ļaut tai sevi bremzēt.

Ja esi komunikabla, draugi tev būs visur un nevienā valstī tu nejutīsies vientuļi. Un jaunas vides iepazīšana ir ļoti laba pieredze :)

Manā uzskatā Latvijā ir vieta tikai veiksminiekiem.

Dzīvoju vairākus gadus ārzemēs. Tāpēc arī pozitīvi attiecos pret pārcelšanos. Strādāju atbilstoši iegūtajai izglītībai.. esmu apmierināta ar darbu un algu. Jāatceras, ka neviens negaidīs ar atplestām rokām.. vajag bruņoties ar pacietību un enerģiju :)
.
Ja pafantazējam.. vienīgais, kas mani varētu atturēt pārcelties, būtu vecāki.. gadījumā, ja es būtu vienīgais bērns (alternatīva būtu pārcelties, iekārtoties un tad ņemt līdzi viņus).
.
Man patika 57days viedoklis.. vajag izvērtēt iespējas. Iespējams, dzīvot komunaļņikā ar 5 svešiem biedriem.. nebūtu pats vilinošākais dzīvesveids svešumā.

Vēl vēlējos piebilst par draugiem... Manai mammai jaunībā bija iespēja pārcelties uz dzīvi Čehijā, sekojot savai mīlestībai, taču nepārcēlās, jo bija žēl atstāt savu mammu (manu vecmāmiņu), tāpēc palika pie mammas mazpilsētā. Tiesa gan, ja mammai dzīve būtu savādāk iegrozījusies, viņa nebūtu iepazinusies ar manu tēti un pasaulē nebūtu nākusi es, taču, neskatoties uz to, ka nenožēlo, ka viss notika tā, kā notika, tomēr - ja būtu paklausījusi tolaik savai sirdij, dzīve varbūt būtu iegrozījusies pavisam savādāk. Savukārt, man zināmai meitenei vecāki pirms vairākiem gadiem piedāvāja pārcelties uz citu valsti, kur būtu nodrošināts darbs, taču meitene ne par ko - Latvijā esot draugi. Gadi gāja, visi draugi aizgāja kur kurais - kāds pārcēlās uz citu valsti, kāds nodibināja ģimeni, kāds atsvešinājās no pārējiem. Tagad meitenei nožēlo, ka tolaik nepaklausīja vecākus. Toties mana vienīgā draudzene, kura dzīvo Latvijā un ar kuru sarakstos katru dienu, ir man ļoti tuva, neskatoties uz to, ka tiekamies tikai reizi gadā. Taču tad, kad tiekamies, ir sajūta it kā nekad nebūtu šķīrušās. Ko es ar to gribu teikt? Ka, ja draugi un vecāki ir vienīgais iemesls, kas, tā teikt, notur vienā vietā, tad jāsaprot, ka laiki iet un mainās, bet dzīve ir tikai viena. Pie vecākiem un draugiem vienmēr varēs atgriezties, jo dzimtene paliek dzimtene, bet pamēģināt ko jaunu - kad tad, ja ne jaunībā? Tavas atmiņas par Latviju un dzīvi Latvijā jau Tev neviens nekad neatņems, neskatoties uz to, kur būsi. :)

Patiesai draudzībai attālums nav šķērslis! Protams, nesanāk ikdienā dzert kopā kafiju.. tomēr tas kontakts un siltums saglabājas. Mūsdienās ir ļoti ērti komunicēt caur skype, Facetime utt.

Esmu divus gadus dzīvojusi un strādājusi UK, un, kaut arī biju iekārtojusies, priecājos, ka noriskēju un atbraucu atpakaļ. Sākums bija grūts, šobrīd Latvijā pelnu nedaudz mazāk par UK minimālo algu, ko pirmos pāris mēnešus pelnīju tur. Bet man vēl ir visas iespējas te izsisties, kas UK būtu daudz grūtāk. Tur gan dzīve bija daudz relaksētāka, bet izaicinājumi jau norūda. Ja būtu nepieciešamība, brauktu atkal projām, bet domāju, ka tāda neradīsies.

šodien, kad pēc 4h ko pavadīju neatliekamās palīdzības punktā mani aizsūtīja mājās ar paracetamola recepti, man sāka likties, ka es gribu atpakaļ uz latviju :)

vienīgais, kas mani varētu atturēt pārcelties, būtu vecāki.. gadījumā, ja es būtu vienīgais bērns (alternatīva būtu pārcelties, iekārtoties un tad ņemt līdzi viņus)

Ir vecāki, kuri nekādā gadījumā nepārcelsies pat uz Rīgu, nerunājot par ārzemēm.

Savu nākotni redzu Latvijā. Pirms pāris gadiem, kad attiecībās viss juka un bruka, gribēju sev pierādīt lielu neatkarību un tā pa īstam apsvēru iespējas pārcelties uz Franciju. Laiks gāja, saguru no darbu, kursu, augstskolas slogiem, izšķīros un sapratu, ka ir labi arī te, ja tic sev, un nav nekur jāmūk. Ja nebūtu laikā pēc vidusskolas divus gadus padzīvojusies pa Īriju un Angliju, gan jau vilinājums būtu lielāks. Tā kā sava veida ārvalstu pieredze (dzīves ritējums, pieredze ar ārsta apmeklējumiem, ko šeit ļoti labi to aprakstīja arī default) jau bija gūta un tad nebija tā drosme un apņēmība, lai uzsāktu studijas citā mēlē, zinu, ka ir redzēts un izjusts pietiekami, lai saprastu, kā ir dzīvot prom.
Pašreizējais atalgojums ir normāls, vienmēr var gribēt vairāk, bet izaicinājumu netrūkst arī esošajā darbā, tādēļ pieņemu atalgojumu un esmu, kas esmu. Nepiekritīšu, ka Latvijā nav ko darīt un vienīgais, kas, manā ieskatā, varētu sievieti atturēt doties laimi meklēt uz ārvalsti ir bērns un/vai vecāki, kuru saslimšanas dēļ nepieciešama regulāra apraudzīšana/pieskatīšana.

šodien, kad pēc 4h ko pavadīju neatliekamās palīdzības punktā mani aizsūtīja mājās ar paracetamola recepti, man sāka likties, ka es gribu atpakaļ uz latviju

tādiem man tā arī gribas pateikt "brauc vien , ja gribi , lai pa kreisi un labi izraksta visādas zāles , ka tik vairāk sazāļot " .Atširībā no Latvijas , ārzemēs ārsti ir kvalificēti speciālisti , kuri nenodarbojas ar zāļu izrakstīšanu skata pēc . Vienkārši tu pati esi pieradusi pie postpadomju sistēmas un ārstēšanas , lai gan patiesībā , ja tev būtu tiešām nopietna kaite , neviens tāpat vien tev neizrakstītu paracetamolu . Acīmredzot tava problēma ir nothing special un paracetamols tādām pārejošām kaitēm ļoti labi palīdz .

Esmu vairākus gadus dzīvojusi ārzemēs, tagad atkal dzīvoju Latvijā. Jāatzīst, ka lielu atšķirību neizjūtu, jo es zinu, ka man blakus ir cilvēks, kas par mani parūpēsies arī tad, ja palikšu bez darba utt.
Pašlaik nekādu šiko darbu nestrādāju un arī atalgojums nav nekāds lielais, bet man pagaidām ir labi, kā ir. Jāsāk sevi vairāk motivēt, un tad jau arī iespējas būs plašākas.
Nezinu, pēc kā šeit tiek mērīts labs un slikts dzīves līmenis, bet mājoklis mums ir, mašīna ir, uz teātri un koncertiem vismaz reizi divos mēnešos noteikti ejam, ekskursijās pa Latviju braucam, reizi/divas gadā sanāk arī uz ārzemēm aizlaist. Vai tas, ka man nav dārgu zīmolu apģērbs, elektrotehnika, daudzu tūkstoš vērti ceļojumi nozīmē, ka man ir slikta dzīve un zems dzīves līmenis?Pati domāju, ka, nē. Bet katrs jau pasauli redz citādāk...

Savu nākotni redzu Latvijā. Jā, varbūt finansiāli nav tik spoži kā labklājīgākās valstīs, taču ir tik daudz kā forša un laba!(par klapēm es to nesauktu) Nesen tikos ar drušku, kas nu jau vairāk kā 10 gadus dzīvo ārzemēs un viņa bija tik ļoti amerikanizējusies/angliskojusies, pilnīgi cits cilvēks(kas ir normāli), bet sapratu tas nav man un, ka esmu īstajā vietā. Ar katru gadu arvien vairk novērtēju, kas man ir dots un cik labi jūtos Latvijā.

Es par labu arzemem izlemu attiecibu del. Bija izvele vai palikt Latvija, taja bridi loti zemu atalgota darba, vai izveleties attiecibas un velak veidot gimeni. Sapratu, ka ar to algu es neko nevaru izdarit, pat viena pati noiret normalu dzivesvietu nevaretu.
Paslaik dzive ir bez stresa liela, varu pavadit laiku ar bernu un nedomat, ka vins piespeidu karta jasuta uz bernudarzu un pasai jaatgriezas darba. Latvija diemzel tadu siku, ka sieva var pasedet majas, reti kurs var atlauties.
Bet parvaksanas uz citu valsti ari nozime milzigs parmainas un stresu- jauna valoda, klimats, ediens, kultura un tradicijas, bet ja loti velas to var parvaret.

Esmu arii Latvijas patriote, un uzskatu ka Latvija ar viru dzivojam labi, uz citu valsti parvaakties neveelos.
Mums abiem ir darbs profesijaa, esam izglitoti, nepelnam tukstoshus bet ar dziveslimeni esam apmierinati. Ja paskatos ka dzivo dazhi mani draugi Anglija, Vacijaa, tad dziivojam Latvijaa labaak kaa vinji tur ar savam it kaa lielajam algam. Vieniigaa buutiskaa atskiriba ir taa, ka draudzene atljaujaas pirkt ljoti daudz šmotkas, smaržas, kosmetiku, bet viņai nav pat auto, un arī dzīvo ljoti parasta mazaa dziivokliitii. Vinja veel dazreiz kaut kur aizceljo, bet nekas WOW.
Es veletos Latvijaa veel nedaudz lielaaku algu, ja kopbudzeta buutu +500eiro klaat, tas buutu ljooti labi, vareetu celjot biezhaak. Latvijas probleema ir taa, ka ir izteikta noslanoshanas, ljoti turigi un ljoti mazturiigi. Nav godigi, ka uznemejs brauc ar jauniem auto, dzivo luksus dzivi, kamer vinja padoties nevar savilkt galus kopaa, turklat vins vel nemaksa nodoklus, izmaksa algas aploksne, kas vel vairaak apjaaj tos nabaga cilvekus. Arii stradaajot lielajos uznemumos ir noverots ka algas ir diezgan mazas nemot veeraa to cik ienesigi dzivo vaditaji un ipasnieki.