Nekautrējos atzīt - man nav draugu. Ir tikai paziņas, kolēģi, bet ne patiesi, īsti draugi. Savulaik, kad biju jaunāka, jēdzienu "draudzība" uztvēru pavisam citādi - tolaik šķita, ka draugi ir tie cilvēki ar kuriem pavadu kopā laiku. Gadiem ejot uz priekšu, iepazīstot konkrētos cilvēkus ne tikai priekos, bet arī bēdās, sapratu, ka nebija tie nekādi draugi, bet drīzāk - ballīšu partneri.
Tiesa gan, nepiekritīšu tam, ka tad, ja cilvēkam nav draugu, tas neliecina neko labu par konkrēto cilvēku. Katrs cilvēks ir savādāks un, lai gan cilvēks ir sociāla būtne, tomēr mūsu vidū netrūkst tādi, kuriem šī socializēšanās dzīvē nespēlē svarīgāko lomu, un es tam esmu dzīvs piemērs. Agrāk biju īsta sabiedrības dvēsele, taču, ejot laikam, aizvien vairāk iemācījos izbaudīt pati savu klātbūtni, līdz ar to ikdienā nejūtu nekādu vajadzību pēc draugiem. Esmu pašpietiekama, ļoti izbaudu laiku vienatnē, man ir hobiji, man ir labs darbs, ir labi paziņas un kolēģi, nekaunos dažādus pasākumus apmeklēt viena, nebaidos ceļot viena, drīzāk - pat izbaudu to, ka to visu daru viena. Jau doma vien par to, ka man vajadzētu ar kādu cilvēku tikties, iet pusdienot, vakariņot, ikdienā komunicēt, rada manī nepatiku, jo komunikācija man pietiek saspringtajā ikdienas darba grafikā, visā pārējā laikā es gribu būt viena. Ja rodas vēlme izkratīt sirdi vai patiešām izrunāties par visu, kas iekšā sakrājies, runāju ar mammu, kura arī ir mana labākā draudzene. Nedomāju, ka tas, ka nejūtu vēlmi pēc draugiem un labprātāk laiku pavadu viena, liecinātu, ka ar mani kaut kas nav kārtībā. Mēs esam tik ļoti dažādi! Tā nu sagadījies, ka piederu pie tiem mazajiem dīvaiņiem, kuri pilnīgi mierīgi var iedomāties dzīvi bez citiem cilvēkiem apkārt, pie tam nejūtoties vientuļš vai pamests. Esmu no tiem cilvēkiem, kuri, liekot roku uz sirds, var apgalvot, ka starp cilvēkiem jūtos viena, bet esot viena jūtos laimīga.