Pastāstīšu par sevi. Es no 0 līdz apmēram 20 gadiem neēdu tīrā veidā olas, sieru un pienu, kefīru, jogurtus utt. (tas ir domāts - no salātiem un picām sieru nekasīju nost, bet, pieņemsim, tāpat uz maizes vai bez maizes pie vīna nevarēju iedomāties ēst) un Rīdziniecei par brīnumu tas nebija ne tāpēc, ka es sekoju modei (haha), ne tāpēc, ka man vecāki sekoja kaut kādam dzīvesveidam. Es vienkārši biju tāda, kas vispār maz ko ēda (pašā bērnībā, ko neatceros, kaut kādi ēšanas traucējumi bija). Tad man vīrietis, ar kuru man bija attiecības, parādīja, cik garšīgs var būt siers, olas u.c. piena produkti un tagad es tos lietoju uzturā.
Gaļa - to gan bērnībā ēdu jebkādu, bet jo vecāka kļūstu, jo mazāk prasās un vispār vienīgā gaļa, kas man garšo, ir vista. Cūkgaļas šašliki, kotletes, karbonādes - teorētiski es ēst varu, bet baudu no tā negūstu.
Es apzinos, ka varētu dzīvot vegāniski ņemot vērā visu šo manu ēdienu izvēļu pagātni, bet man, ņemot vērā, ka maz gatavoju, bet daudz pērku jau gatavu vai ēdu kafejnīcās, restorānos, tas šķiet pārāk liels čakars, jo tad jāpēta katra sastāvdaļa un Latvijā daudz kur nav pieejama veģetāra ēdienkarte. Domāju, ka tāpat dzīvoju dabai draudzīgāk nekā vidējais latvietis ar šašliku zobos.
Ādas apavi, ādas somas, ādas jakas, kažokādas apkakles, kažokādas utt. - man nav un nevēlos. Man tas nešķiet skaisti, nejūtu, ka manas neādas lietas sliktāk kalpotu, ziemās nesalstu nost un esmu priecīga, ka šādā veidā varu nepiedalīties šajā netīrajā industrijā.