Apple, es esmu bišķi par "zaļu" šim amatam. Esmu projektu vadītāja, bet, strādājot ar saviem klientiem, jūtu, ka man pāris gadus vajadzētu pavadīt kā asistentam, lai būtu labs projektu vadītājs, jo ir vēl tikai jāmācās un jāmācās... Man ir mazs niķis - esmu biški perfekcioniste, ja runājam par darba lietām. Un patlaban man nav tādas kapacitātes, lai uzdotos darbus izpildītu maksimāli labi (lai, pirmkārt, pati būtu apmierināta) tajā laika posmā, kas man ir atvēlēts.
Jūtu, ka man ļoti daudzās lietās vajag stipru plecu un profesionālu padomu pat ikdienā, ne lielākos darbos. Patlaban ir tā, ka vērtīgākās mācības man sniedz klienti, kas, manuprāt, nav pareizi. Vajadzētu būt otrādi.
Teikšu godīgi - esmu mazliet sagurusi, kuļoties pa to ūdeni viena. Vadībai esmu teikusi, ka neesmu atbilstoša amatam, bet es saprotu arī viņus. Jā, es varu izdarīt ļoti labi savus pienākumus, bet tagad tas prasa pārāk daudz laika, aizņemot arī brīvdienas un naktis.
Jā, pagājušajā pirmdienā biju uz darba interviju... Sapnis, ne vakance. Katru nakti, ejot gulēt, sūtu kosmosā labās domas, ka man zvanīs un teiks, ka esmu pieņemta. Deadlains atbildei ir nākamā pirmdiena. Ja man būtu tas darbs, es teiktu, ka eju prom bez raizēm. Bet pagaidām vēl gaidu (tiesa, atbilde būs arī tad, ja tā ir negatīva). Visu sarežģī tas, ka priekšniece no sestdienas ir atvaļinājumā. Uz ilgu laiku.
Draugs saka, lai nemocos un viņš kādu laiku visu var nosegt, bet man... bail. Negribu būt uz kakla, negribu dirnēt mājās. Protams, uzreiz aktīvi meklētu darbu! Bet mazliet raustos - ja nu mani nevienam nevajag? Kolēģi ir citās domās - ka esmu gudra un ar potenciālu, ātri jaunu vienu atrastu. Bet nu kompleksi...
.
Oj, ku gari sanāca!