Nu pirms tiem gadiem bija tā, ka vēl dzīvoju kojās. Braucu no darba, jābrauc uz lekcijām, steidzami. Ieskrēju Rimi paņemt banānu un riekstus, lai kaut ko pa ceļam uzgrauztu, jo vakariņām laika nesanāk. Ejot ārā no Rimi, vēl padomāju, ko tas apsargs uz mani tik dīvaini skatās! Ka man uz rokas karājas groziņš, iegrimusi telefonsarunā, pamanīju tikai trolejbusā, kad mistiski bija par maz vietas. :D
Pie fakultātes noliku krūmos, ar domu, ka, ja vēl būs, kad nākšu ārā, nākamajā dienā aiznesīšu uz veikalu. Bija! Bet draudzenēm bija jāieiet Supernetto pa ceļam, es arī iegāju. Atstāju krūmos pie Superneto. Iznākam ārā - nav! Skatāmies, pāri ielai stāv pieturā viens pats. Aizgājām, paņēmām groziņu, ejam uz kojām, pēkšņi skrien pakaļ bomzis un sauc, lai atdodam VIŅA groziņu. :-D:-D:-D Nu neko, atdevu, citādi tāds draudīgs izskatījās, ka esam nozagušas viņam kaut ko. :D
Šoreiz gan samulsu liftā ar to groziņu. :-D Ak jel. Nenesīšu atpakaļ, kauns. :-D