Gribas aprunāties. Dažreiz šķiet, ka esmu savā situācijā unikāla, bet varbūt kāda ir piedzīvojusi ko līdzīgu?
..
Pirms vairākiem, nu jau varētu teikt – daudziem, gadiem satiku vīrieti. Tiri, piri, attiecības veidojās sasteigti, un tikpat sasteigti, pēc aptuveni gada kopābūšanas arī noslēdzās. Nebijām vairs pusaudži, abiem ap 25, šobrīd attiecīgi pāri 30. To, ka mīlu tā, ka acīs cērtas, tā pa īstam sapratu tikai pēc šķiršanās. Līdz tam – bieži sadzīves kašķi, katram savi priekšstati par brīvā laika pavadīšanu, bieži jutos pamesta novārtā. Nu, izšķīrāmies. Jau drīz vien atsākām komunicēt, sākumā par visādiem ikdienas sīkumiem. Pa laikam sanāca satikties kopīgu darīšanu dēļ. Darīšanas beidzās, tas mums netraucēja arī turpmāk vienam otru uzmeklēt. Sākumā tikai garām sarunām, vēlāk arī seksam. Attiecību mums nebūs.
..
Ar laiku es sāku pamanīt, ka dzīvoju vien kampaņveidīgi. Acis iemirdzas un ķermenī ieplūst dzīvotgriba tikai tad, kad norunāta tikšanās. Tad uzpucēju ārieni, domāju priecīgas domas, esmu produktīvāka darbā un atvērtāka visam tam lieliskajam, ko dzīve uz šīs zemes piedāvā. Kad atgriežos no tikšanās, nedēļu dzīvoju asarās, lai gan, ja par raudāšanu, to daru arī citkārt. Ja kādreiz varēju parakstīties zem „Laiks visu dziedē”, tad tagad... Tagad ik pa laikam pārsteigta sev jautāju: „Nu, kā var nepāriet?” Ir pagājuši septiņi gadi, bet iedomājoties, ka mēs kopā negatavosim vakariņas, aizkustinātiem ģīmjiem neucināsimies pie bērna gultiņas un tālos pārbraucienos skaļi nekliegsim līdzi mīļākajām dziesmām, mani pārņem tāds izmisums, ka grūti paelpot. Apskrienas dūša, un viss šķiet bezjēdzīgs.
..
Ikdienas dzīve pamatīgi buksēja apmēram pusgadu. Darba pienākumus izpildīju formāli, sabiedrībā izgāju reti, vakaros ēdu neveselīgu pārtiku (sākumā neēdu vispār, pēc tam kuņģis sāka prasīt savu, bet gatavošana joprojām nebija prātā), dzēru vīnu – dažreiz divas glāzes, citreiz pusotru pudeli, mirku asarās. Nereti sāku raudāt, jau izejot no darbavietas, un mitējos tikai tad, kad mani vēlu pēc pusnakts pārņēma miegs. Pēc tam saņēmos (jo sapratu, ka par spīti skumjām, kuras ar neapskaužamu neatlaidību ir ieķērušās man stērbelē, tomēr gribu dzīvot, nevis eksistēt). Sāku vakaros piestaigāt pie uzticamas draudzenes, braucu un lidoju ceļojumos, sāku papildus mācīties, ar lielu degsmi metos darbā. Un ik pa laikam viņš uzrakstīja. Ne vienmēr uzreiz sekoja „randiņš”. Bet asaras acīs, ieraugot viņa ziņu, bija vienmēr. Es zinu, ka man ieteiks sākt sevi cienīt, sūtīt viņu lasīt sēnes, neskriet tikties, līdz ko vecim „ieniezas”. Bet (vai šādi domājam mēs visas?) tur ir kas vairāk. Mēs mēdzam tikties arī, lai parunātos. Man gan tās reizes, kurās ir arī sekss, patīk labāk.
..
Netikties vispār – pusotru gadu mēģinājām. Murgs, ne gads.
Attiecības es pāris reižu esmu mēģinājusi veidot. Tukšs numurs. Un bez liekas dramatizēšanas – nav tā, ka nebūtu kopīgu interešu vai es nespētu naktīs atdoties kādam citam. Tas viss notiek. Bet es nespēju šos cilvēkus redzēt kā savus dzīvesdraugus. Kā draugus uz mūžu. Toties viņu varu. Ar visu mocīšanos. Un viss.
..
Viņam kādu laiku bija draudzene. Krāpušies neesam, tajā laikā pāris reižu tikāmies sarunām. Lieta tāda, ka man šķiet, ka es krāpju sevi. Viņš man ir kā zāles un inde vienlaikus. Un es esmu totāli atkarīga. Ja viņa kādu laiku nav (nevienā no realitātēm – virtuālajā un īstajā), es slīgstu „Kāda visam jēga?” riņķa dancī. Formāli mazgāju traukus un grīdu, formāli eju uz darbu un formāli valkāju dežūrsmaidu.
..
Laikam jau visvairāk es vēlētos dzirdēt pieredzes stāstus – vai no šāda stāvokļa ir iespējams atgūties? Rakstīt drīkst (un komentāri būs tiešām gaidīti) arī tās, kuras prot dzīvot normāli.
28
