Ir ļoti skumji gariem gadu gadiem norakstīt savu dzīvi, ja vēl nosacīti labprātīgi. Caloo minēja, ka īsti kaut kas riktīgi nav - es to nevēršu uz to, ka pilnīgi slims, norakstāms, vājprātīgs, nenormāls vai vēl kāds cilvēks, bet to uztveru tā, ka ir traumas, pārdzīvojumi, kāds šoks, kas ir padarījis to tādu, tik smagi ievainojamu, nespējamu par sevi pastāvēt, neticēt un neredzēt to iznīcinājumu, kas rodas, to indi, ar ko piepilda sevi - citreiz pat pieņemu, ka pašam neapzināti. Ir briesmīgi ko tādu lasīt, piedzīvot un turpināt sevi tam pakļaut, atrodot arvien jaunus un jaunus ''iemeslus un attaisnojumus''. Ļoti daudz kas slēpjas iedomās par to, kā ir, kā bija un kā būs. Tur ir problēmas, lai kā gribētu izvairīties no šī vārda, kurām ir jāstājas pretī, ne jānolaiž sava dzīve podā. Cita lieta, ja ir mierā ar to un gribas tā, bet tad šādas diskusijas nerastos un turpinātu iesākto tādā pašā garā, ne justu, ka ir katastrofa un runātu par to. Kaut kur nesen lasīju, ka vairāk kā puse iedzīvotāju ir lietojuši antidepresantus, īsti nezinu, kāpēc to tieši šajā momentā pieminu. Varbūt tāpēc, ka viss ir aizgājis daudz par tālu. Ir satriecoša un lieliska sajūta tikt no kaut kā vaļā, uzvarēt, pievarēt kaut ko, just tos brīžus, kad tiešām dzīvo un risinot šīs lietas, to varēs just arvien vairāk un nebūs melnā gara, spoka, kas sēž uz pleca un kliedz vai čukst ausī kaut ko, kas ne pie kā laba nenoved. Aktīva rīcība jebkurā virzienā, kurš atšķiras no ierastā ir ceļa sākums. Tad speciālista virziens uz tālāko un ejamkoka padošana, pie kā balstīties. Ir jāvairo kas labs, vairāk laimīgu cilvēku, ne atkarīgu no kaut kā un tādu, kas būtībā nododas sevis pašiznīcināšanai. Ir par varītēm jācenšas sevi mīlēt, cienīt un darīt visu, kas nu ir savos spēkos, lai sev palīdzētu, jo vai tiešām tāda ir tā dzīve, kādu vēlamies, vai tiešām ciešanas un nolemtība jelkad spēs atsvērt patiesu, īstu jūtu esamību, attiecību, darba, karjeras, ģimenes un jebkā cita. Bet to visu sajust, redzēt un apjaust var tikai tad, ja dara - ne izlasīt teorijā, ka tur varbūt aiz apvāršņa kaut kas būs, bet es tam tā kā īsti neticu, a ja nu nebūs, kā gan es zinu, kā būs un kas būs, bet vai tad galvenais nav, ka nebūs tā smacējošā sajūta, kā ir tagad, ka nebūs tik milzīgu sirdssāpju. Tāpēc man rādās, ka vaina ir dziļa, brūce tiek plēsta un plēsta, ja visu šo tik ilgu gadu garumā grib paciest, pieciest un pakļaut sevi kam tādam, tad jā, arī es redzu ''neriktīguma'' skaidras pazīmes, kas gan nebūtu pārāk korekti teikts, bet kā kodolīgāk šo nespēju tagad pateikt. Iedvesmojieties no meitenēm, kam tas ir izdevies, arī jūs neesat citplanētietes, ka tas ietu gar ausi. Cilvēks spēj un var tik daudz, protams, ja vien grib, dara, rīkojas, saņemas un atgūst sevi sev pašai, ne atdod nebūtībai.
28
