Vienīgā mīlestība un ko man ar to iesākt.

MsFaithfull, nu labi, bet vai sev vari pateikt, ka pati esi visu izmēģinājusi, lai atgrieztos normālā dzīvē? Ja, jā, vai esi visu, visu izmēģinājusi, nopietni tam pievērsusies, meklējusi palīdzību, paralēli būvējot citās jomās savu dzīvi - jo no rakstītā var noprast, ka šos 7 gadus īsti nekas tavā attīstībā nav noticis, viss karjerā, dzīvē, cilvēkos, draugos vai kur citur ir nobremzējis? Cik tu sev esi laupījusi daudz ko.

nerātnā, tīri labi kliedēja mītu, uz ko grib balstīt savas ciešanas.

Neiedziļinājos visā diskusijā, bet, izlasot problēmu, gribas teikt - satiec vīrieti, atklāti izstāsti, ka mīli viņu, ka domā par viņu un gribi viņu. Un pasaki, ka šāds "ne šis, ne tas" variants Tev neder - vai nu visu, vai neko. Respektīvi - vai nu jūs esat kopā pa īstam, vai arī Tu ej citu ceļu un pārtrauc jebkādus kontaktus ar šo cilvēku.
Ja puisis nav gatavas pirmajam variantam, tad, manuprāt, ar to taču vajadzētu būt pieteikami sievietes pašcieņai, ja vīrietis pasaka "Nē"? Un, ja tas ir strikts nē, tad tajā brīdī Tev viss jānogriež kā ar nazi. Es uzskatu, ka nav iespējams palikt par draugiem, ja viens ļoti mīl, otrs nē.

Aizdomājos. Jūtīgie cilvēki un radošums - ja rada no prieka, laimes, tad sanāk nav radošs cilvēks, netīšām sanāca radīt albumu ar skaņdarbiem? :D Cik nav filmu ideju no mīlestības piedzīvošanas, piedomājot ko klāt, cik gleznu radušās no dzirdētajiem burvīgajiem vārdiem kāzās, cik dziesmas nav tapušas bērna piedzimšanas iespaidā un sasniegumos. Kaut kādas sāpes + radošums nav nekāda formula, kurai jāpiedien. Ir muļķīgi domāt, ka viss, bez sāpēm, destruktīvām attiecībām radīt nevarēšu. Tā ir radošuma, kā jēdziena, deformēšana. Ja patīk ciest, mazohisms, tā ir cita lieta, bet nevajag kultivēt šo tiešām ņuņņu sindromu. Kas tas tiešām par cietēju skatījumu mums ir, no vēstures laikam dabiski tā ieēdies. Jāskatās un jāsmeļas iedvesma no stiprām sievietēm, laimīgām attiecībās, kur pat ja bēda kāda piemeklē, visam jau citā līmenī tiek pāri. Nevajag sāpes piesiet kā neatņemamu sastāvdaļu.

Macaw, es sapratu, ka meitenes nedomāja to kā "radošs cilvēks nespēj radīt bez sāpēm", drīzāk kā "ja jūt sāpes, tad radošs cilvēks var izmantot piedzīvoto savā labā, tā teikt, un radīt kaut ko" - kā variants, ne absolūta nepieciešamība.

Pasadena, hmm, lika jau simboliski izvēlēties sāpes un radošumu vai normālu dzīvi.
Pat, ja iestājas tāds delīrijs, ka nevar radīt bez sāpēm, tad tur vēl vairāk ar to jāstrādā, ar īssavienojumu. Izvēlēties ciest un, pat radot, netikt no tā vaļā, pāri, ilglaicīgi mocīties un nekam spožam arī netopot, ir diezgan pašiznīcinošs lēmums. Es to par radošumu nesauktu, bet sadistiskām tieksmēm, nu tā tīri runājot, tik jēdziens jāpiemeklē labāks.

Skaidrs, pārpratu - biju domājusi, ka Tu to saki vispārīgi par diskusiju, nevis konkrēti par izvēlēšanās spēlīti.

Perfekts raksts,
kā liekas, par autori un mums visām, kas šim iet cauri.
https://thoughtcatalog.com/katalina-gamarra/2015/03/its-hard-when-you-miss-your-abusive-ex/

Lasīju un iešķībi pasmaidīju par to, cik šie stāsti ir līdzīgi. Sižetiski un sajūtu līmenī. Piereģistrējos, lai atstātu savu daļu.
*
Mēs līdzīgā stilā muļļājāmies četrus gadus, tagad ir pagājuši vēl divi. Dažus mēnešus randiņojām, pusgadu dzīvojām kopā, smagi sakašķējāmies un izšķīrāmies. Pēc neilga laika mēģinājām vēlreiz, šoreiz drīz vien sapratām, ka sadzīviski esam supernepiemēroti viens otram - sākot no uztura, līdz dzīvesvietas izvēlei, attiecībām ar ģimeni utt. Abi mocījāmies, bet vienojāmies, ka kopdzīves nebūs. Drīz vien uzsākām ko līdzīgu friends with benifits attiecībām. Patiesībā esmu daudz domājusi par to, kam šāds attiecību modelis vispār der. Uztvert otru tikai kā dzimumorgānu komplektu - vai tas strādā ilgtermiņā? Man noteikti ne. Un es naivi svārstījos starp divām bezcerīgām idejām: 1) spēšu domāt par viņu kā pat seksa objektu, līdz ar to vismaz vienā jomā ar mani viss būs kārtībā; 2) kaut epizodiski atrazdamies manā tuvumā, viņš sapratīs, ka mēs tomēr varam būt kopā. Jo, līdzīgi kā autores gadījumā, arī no mums diviem galvenais "nē" sacītājs bija viņš. Es būtu gribējusi mēģināt rast kompromisus, jo jūtas bija spēcīgas. Abas idejas izrādījās maldi, un es jutos aizvien sliktāk. Dažreiz tikāmies katru nedēļu, citkārt reizi mēnesī. Bija reizes, kad man izdevās norobežoties no savas vispārējās pašsajūtas un tvert mirkli, bet kopumā mans noskaņojums slīdēja vienīgi uz leju. Es redzēju, ka viņš pie šādas sistēmas sāk pierast, turklāt viņam tā gluži labi der. Aplidošana - nulle, sadzīvisku pienākumu - nulle, randiņu izmaksas viņam pa kabatu īsti nesita.
*
Tādā garā mēs turpinājām tīs gadus. Kad darbā gadījās intensīvāks periods, man izdevās nedaudz "atslēgties" no savas neizbēgamās emocionālās lejupslīdes. Taču tad, kad atgriezās rutinētāks režīms, es sāku konstatēt, ka dzīvoju robotiņa režīmā. Un gaidu tikai vienu. Pienāca posms, kad satikšanās beigās es izsūtīju viņu uzpīpēt, pati sēdēju vannas istabā un kaucu. Pēc tam pilnībā nomainīju meikapu, papildināju to ar starojošo smaidu un turpināju. Būtībā, jo foršāka un piepildītāka bija tikšanās, jo drausmīgāk es jutos, vienatnē dodoties mājup. Līdz kādam lietainam rudens vakaram. Caurcaurēm banāls atgadījums, bet tā bija mana izglābšanās. tobrīd biju staigājošs vraks, kas kaut kā (un nevis kvalitatīvi) izpilda darba pienākumus, ēd vienu reizi dienā, izolējas no apkārtējiem. Vārdu sakot, ar auto braucu atpakaļ uz savu dzīvesvietu, jutos kā pēdīgais atkritums, iebraucu DUSā un nopirku divus vīnus. Tiktāl nojūgusies, lai kļūtu par dzēājšoferieni, es nebiju. Iebraucu mežā, atkorķēju pudeli un raudāju pret mēnesi. Zvanīju draudzenei, kuru biju ignorējusi entos mēnešus, histēriski stāstīju par savu nožēlojamo eksistenci. No sarunas atceros tikai detaļas, bet draudzenes atmiņa, būdama alkohola nesašķobīta, bija krietni vien precīzāka, un vēlāk es viņu atguvu par draudzeni, esmu viņai no sirds pateicīga.
Pēc apmēram pusotras pudeles es atslēdzos, ar izslēgtu mašīnas motoru. Agri no rīta pamodos pārsalusi, turpināju pinkšķēt, šoreiz jau pa daļai par savu visaptverošo muļķību. Ieslēdzu motoru, izgulējos un braucu mājās.
*
Nolēmu, ka dzelzs ir jākaļ karsta. Tajā pašā vakarā aizsūtīju viņam ziņu. Bez liekas jūtelības, jo īpaši tāpēc, ka jau iepriekš gari un plaši bijām gan izrakstījušies, gan izrunājušies. Es uzrakstīju pāris teikumu: ka nespēju un negribu tā turpināt un, ka gadījumā, ja viņš tomēr izlemj par labu attiecībām ar mani, es esmu atvērta sarunai. Atbildes tovakar nebija, ir pagājuši divi gadi - to laikā ir rakstījis 4-5 reizes. Katru reizi atbildu ar to pašu teikumu - attiecībām jā, smadzeņu čakarēšanai - nē. Šie pāris gadi nav bijuši viegli, un mīlestība nepāriet. Ir dienas, kad vienīgais, uz ko spēju sevi pierunāt, ir iecelt gultā datoru un blenzt seriālā, kuru zinu no galvas. Citreiz raudu tā, ka fonā uzlieku paskaļu smago mūziku, lai labsirdīgie kaimiņi nenāk mani glābt. Protams, ka ir kārdinājums uzrakstīt un parunāties.Protams, ka gribas atkal nokļūt viņa rokās. Bet tas paģirainais rīts kaut ko manī mainīja. Es ļoti skaidri ieraudzīju savu supernepievilcīgo situāciju un to, kurp tā ved. Es to negribu.
*
Šo palagu es rakstīju galvenokārt tāpēc, lai pateiktu bēdumāsām -ir iespējama dzīve "pēc tam". Jā, ir bēdīgās dienas. Bet kopumā es varu pilnīgi droši apgalvot, ka jūtos labāk, nekā tad, kad vienīgā gaisma manā dzīvē bija vārtīšanās viesnīcu palagos, pusnakts vīni un ne pie kā nevedošas sarunas. Un, jā, tagad, no laika distances, es varu arī teikt, ka tā ir mīlestība. Un mīlestību nevar paslaucīt zem skapja. Bet tā arī nav iemesls sevi norakt. Un dzīvot tikai pa pusei.

Neaizmirst, tev ir pēc tam bijušas attiecības?

Nē, nopietnas attiecības nav izveidojušās. Tādas sajūtas, kāda man bija kopā ar viņu, man kopš tā laika nav bijis. Un nevajag iedomāties kaut kādas romantisko filmu pārpasaulības. Vienkārši ar viņu es jutu pilnīgu garīgu saskaņu. Bezgalīgu mīļumu, kurā dalīties. Sajūtu, ka gribu "priekos un bēdās". Ir bijuši randiņi, viena ilgstošāka pazīšanās. Bet ieinteresētība no otras puses bija daudzkārt lielāka par manējo. Sevi kā sievieti norakstījusi neesmu, bet jauna iemīlēšanās pagaidām nav notikusi.

Varbūt no malas šķiet citādāk, bet man pašai tie divi gadi nemaz nešķiet tik ilgs laiks, lai citu attiecību neesamību uzskatītu par nolemtību. Trīs gadus es dzīvoju mokpilnā stāvoklī, un šos divus es esmu veltījusi mērķtiecīgai sevis no jauna būvniecībai. Es atkal spēju priecāties par satikšanos ar mīļiem cilvēkiem, saviem hobijiem, labu grāmatu, ja tāda gadās tuvumā. No rīta pieceļoties, es redzu iemeslu kāpt laukā no gultas. Labu laiku tādu neredzēju.

Tos trīs gados, kuros sevi mānīju, es domāju, ka mana laime ir atrašanās viņa tuvumā - vienalga, cik īslaicīgā, virspusīgā, psiholoģiski traumējošā formā. Bet tagad - es esmu pilnvērtīga arī viena. Es sevi nepazemoju, es zinu, ko es vēlos un kādos apstākļos varu justies labi. Un, ja par racionālo, tad tīri matemātiski - tajā benefitu variantā es biju laimīga pāris diennakšu mēnesī,pārējā laikā - līdz izmisumam nelaimīga, izbesījusies, nesabiedriska, viduvēja darbiniece, vēsa meita un briesmīga draudzene. Attiecību statuss - viena.
Tagad - arī viena, bet dzīvesprieciga, motivēta, sabiedriskajā dzīvē mēreni aktīva, interesējos par papildus izglītību, izbaudu kultūru, ceļojumus.
Un, nē, es nebūt nenoliedzu, ka pāru attiecības ir būtiska cilvēka dzīves sastāvdaļa, galu galā, vienīgi tā mēs turpināmies. Un,protams, ka mana attiecību uztvere ir sačakarēta. Man ir ideāls, kuram manis nevajag. Bet jā, jā un vēlreiz jā - šāda cieņpilna vienatne ir nesalīdzināmi labāka par mīlētāja-vada-galā statusu.

Neaizmirst, malacis, prieks, ka ir virzība uz priekšu un atgriešanās dzīvē. Uz priekšu tik! :-)

Par autores situāciju- ticu, ka tas ir drausmīgi mokoši.
Bet izlasot Neaizmirst stāstu, gribas teikt- bāc, tu esi baigais malacis! tik tiešām!
Ja citādāk nevar, tad, manuprāt, šis variants arī der- nolaisties tiiiiik zemu, ka zemāk vairs nav kur. Un tad jau ceļš var iet tikai augšup. Pavisam, pavisam maziem solīšiem, burtiski aiz matiem, bet apzināti sākt vilkt sevi ārā no tās sūdu bedres, kurā esi ieracies.

Tā ir smaga atkarība no cilvēka ļoti smaga! Cik tu tā ilgi turpināsi vēl dzīvot cik ? Pa sevi nemaz nedomā?
Priekš kam ir sevi tā japazemo, jādzīvo sāpēs , jāraud, dēļ kāda veča, nu ja nav īstais nav , beidz sevi likt viņam čakaret saņemies!
Vnk man pirms dažiem gadiem bija līdzigi, bet tik tālu, kā te daļa nenonācu, jo pieliktu punktu un neļāvu sevi čakaret un negribeju lieki raudot, dzivojot sāpes pazaudēt savus gadus.
Ir jābut gribasspēka, un raksturam, lai vnk pieliktu visam punktu un sāktu dzivot pilnvērtigi un laimigi! :)

Neaizmirst, malacis! Man gan būtu tomēr šis tas piebilstams un iebilstams par tavām dažām pārdomām, bet īsti jēgas tam nebūs, jo šajā stāstā galvenais ir, ka tu sevi spēji pacelt un turpini turēties. Ar katru dienu kļūstot stiprāka un brīvāka. Vēlreiz - malacis!!! ;-)

Neon, droši vari uzrakstīt, nu jau esmu garām periodam, kad domāju, ka visu zinu labāk par citiem. Turklāt - tajos brīžos, kad esmu teju padevusies un aizrakstījusi viņam, es sevi paglābju, analītiski pārcilājot visu notikušo. Un no racionālā viedokļa ir visai skaidrs, ka arī tad, ja mēs vēlreiz uzsāktu kopdzīvi, tā nebūtu ilga. Mēs neesam tik ļoti mainījušies, turklāt mana nosliece uz atkarību no viņa uzmanības tāpat nebūtu veselīgas attiecības veicinošs faktors.
Tāpēc esmu atvērta viedokļiem.

Arī no manas puses kompliments Neaizmirstu, gribētos pašai kļūt tik apņēmīgai. Es pacīnos, pacīnos un krītu atpakaļ.

Patiesībā vērtīgi, ka bēdumāsas padalās pieredzes stāstos. Es arī šobrīd cenšos noturēties. Šobrīd pilnas 3 nedēļas.