Vienīgā mīlestība un ko man ar to iesākt.

 
Reitings 28
Reģ: 13.08.2017
Gribas aprunāties. Dažreiz šķiet, ka esmu savā situācijā unikāla, bet varbūt kāda ir piedzīvojusi ko līdzīgu?
..
Pirms vairākiem, nu jau varētu teikt – daudziem, gadiem satiku vīrieti. Tiri, piri, attiecības veidojās sasteigti, un tikpat sasteigti, pēc aptuveni gada kopābūšanas arī noslēdzās. Nebijām vairs pusaudži, abiem ap 25, šobrīd attiecīgi pāri 30. To, ka mīlu tā, ka acīs cērtas, tā pa īstam sapratu tikai pēc šķiršanās. Līdz tam – bieži sadzīves kašķi, katram savi priekšstati par brīvā laika pavadīšanu, bieži jutos pamesta novārtā. Nu, izšķīrāmies. Jau drīz vien atsākām komunicēt, sākumā par visādiem ikdienas sīkumiem. Pa laikam sanāca satikties kopīgu darīšanu dēļ. Darīšanas beidzās, tas mums netraucēja arī turpmāk vienam otru uzmeklēt. Sākumā tikai garām sarunām, vēlāk arī seksam. Attiecību mums nebūs.
..
Ar laiku es sāku pamanīt, ka dzīvoju vien kampaņveidīgi. Acis iemirdzas un ķermenī ieplūst dzīvotgriba tikai tad, kad norunāta tikšanās. Tad uzpucēju ārieni, domāju priecīgas domas, esmu produktīvāka darbā un atvērtāka visam tam lieliskajam, ko dzīve uz šīs zemes piedāvā. Kad atgriežos no tikšanās, nedēļu dzīvoju asarās, lai gan, ja par raudāšanu, to daru arī citkārt. Ja kādreiz varēju parakstīties zem „Laiks visu dziedē”, tad tagad... Tagad ik pa laikam pārsteigta sev jautāju: „Nu, kā var nepāriet?” Ir pagājuši septiņi gadi, bet iedomājoties, ka mēs kopā negatavosim vakariņas, aizkustinātiem ģīmjiem neucināsimies pie bērna gultiņas un tālos pārbraucienos skaļi nekliegsim līdzi mīļākajām dziesmām, mani pārņem tāds izmisums, ka grūti paelpot. Apskrienas dūša, un viss šķiet bezjēdzīgs.
..
Ikdienas dzīve pamatīgi buksēja apmēram pusgadu. Darba pienākumus izpildīju formāli, sabiedrībā izgāju reti, vakaros ēdu neveselīgu pārtiku (sākumā neēdu vispār, pēc tam kuņģis sāka prasīt savu, bet gatavošana joprojām nebija prātā), dzēru vīnu – dažreiz divas glāzes, citreiz pusotru pudeli, mirku asarās. Nereti sāku raudāt, jau izejot no darbavietas, un mitējos tikai tad, kad mani vēlu pēc pusnakts pārņēma miegs. Pēc tam saņēmos (jo sapratu, ka par spīti skumjām, kuras ar neapskaužamu neatlaidību ir ieķērušās man stērbelē, tomēr gribu dzīvot, nevis eksistēt). Sāku vakaros piestaigāt pie uzticamas draudzenes, braucu un lidoju ceļojumos, sāku papildus mācīties, ar lielu degsmi metos darbā. Un ik pa laikam viņš uzrakstīja. Ne vienmēr uzreiz sekoja „randiņš”. Bet asaras acīs, ieraugot viņa ziņu, bija vienmēr. Es zinu, ka man ieteiks sākt sevi cienīt, sūtīt viņu lasīt sēnes, neskriet tikties, līdz ko vecim „ieniezas”. Bet (vai šādi domājam mēs visas?) tur ir kas vairāk. Mēs mēdzam tikties arī, lai parunātos. Man gan tās reizes, kurās ir arī sekss, patīk labāk.
..
Netikties vispār – pusotru gadu mēģinājām. Murgs, ne gads.
Attiecības es pāris reižu esmu mēģinājusi veidot. Tukšs numurs. Un bez liekas dramatizēšanas – nav tā, ka nebūtu kopīgu interešu vai es nespētu naktīs atdoties kādam citam. Tas viss notiek. Bet es nespēju šos cilvēkus redzēt kā savus dzīvesdraugus. Kā draugus uz mūžu. Toties viņu varu. Ar visu mocīšanos. Un viss.
..
Viņam kādu laiku bija draudzene. Krāpušies neesam, tajā laikā pāris reižu tikāmies sarunām. Lieta tāda, ka man šķiet, ka es krāpju sevi. Viņš man ir kā zāles un inde vienlaikus. Un es esmu totāli atkarīga. Ja viņa kādu laiku nav (nevienā no realitātēm – virtuālajā un īstajā), es slīgstu „Kāda visam jēga?” riņķa dancī. Formāli mazgāju traukus un grīdu, formāli eju uz darbu un formāli valkāju dežūrsmaidu.
..
Laikam jau visvairāk es vēlētos dzirdēt pieredzes stāstus – vai no šāda stāvokļa ir iespējams atgūties? Rakstīt drīkst (un komentāri būs tiešām gaidīti) arī tās, kuras prot dzīvot normāli.
14.08.2017 00:10 |
 
Reitings 3521
Reģ: 25.06.2017
Ne jau tikai radošie cieš, nesaprotu analoģiju, jo greiza doma. Ok, mazāk pelnot, kas spiež uz dzīvi, izliekot sevi, tādos darbos, kur jāstrādā tieši ar savu būtību, jārok, pieļauju, ka vairāk ir subjektīvu sāpju, bet tas atkarīgs, kāds tas cilvēks bijis pirms profesijas, ko piedzīvojis, kas ietekmējis - padodas tam, ļaujas vai pupu mizas tas viss viņam ir un tiek pāri, ja arī kas notiek. Tāpat var būt vārga dvēsele bankā, sēž birojiņā, raksta ciparus, bet mīlas likstas, ka oj, oj. Ir ko nobrīnīties, ja domāja, ka viņa stipra sieviete, bet izrādās arī šitā bradā sevi. Nez, normāli.
19.08.2017 20:40 |
 
Reitings 1335
Reģ: 24.04.2017
Tev laikam ļoti garlaicīgi, ja vari sacepties mana komentāra dēļ, kas pat nebija saistīts ar tevi, nebija vērsts pret kādu negatīvi, nebija nevienam novēlējums utt. :D Nejau manu stereotipu dēļ kāds tagad cietīs, chill out.
19.08.2017 20:44 |
 
Reitings 3521
Reģ: 25.06.2017
Man nešķiet cienīgi, ko tādu par cilvēku pateikt.
19.08.2017 20:45 |
 
Reitings 1335
Reģ: 24.04.2017
Tā kā man pašai ir šī "mīlestības problēma" un es sevi saistu ar šīs diskusijas problēmu, man nešķiet cienīgi noniecināt cita cilvēka jūtas un saukt viņu par nepieaugušu tīni, latvju cietēju, mērīt mīlestības īstumu vai neīstumu, saukt par ņuņnu utt., ko šeit izlasīju, bet es skurpulozi nepiekasījos katram, kas pasaka kaut ko, kas man nešķiet cienīgi, jo man laikam nav tāda vēlme kasīties, cik tev.
19.08.2017 20:54 |
 
Reitings 1821
Reģ: 13.02.2010
Petūnijas sacītajā ir ļoti daudz taisnības, un tas ir vienīgi loģiski. Spēcīgas emocijas ir palīgs otai, pildspalvai un pirkstiem, kas ar lielāku vai mazāku virtuozitāti skar klavieru taustiņus. Tikai žēl, ka, līdzās radošajiem impulsiem, ko šādi pārdzīvojumi piedāvā, ir arī daudz tukšuma, neproduktīvas besīšanās un lūrēšanas sienā.
19.08.2017 20:56 |
 
Reitings 11996
Reģ: 15.03.2013
hanna!, ja būtu iespēja izvēlēties - vai tu gribētu savu radošumu un arī visu, ka sap to (sāpes, tukšumu, garastāvokļa svārstības, izmisumu, bailes utt.) iemainīt pret stabilu emocionālo pasauli, bet bez radošuma?
19.08.2017 21:00 |
 
Reitings 3521
Reģ: 25.06.2017
petunijayyy, nu tad nepiekasies. Neviens jau neprasa. :-)
19.08.2017 21:10 |
 
Reitings 3521
Reģ: 25.06.2017
Ko darīt analītiķim ar šādām sajūtām? Iedalīt sevi citā kastā vai kā, tā arī netapa skaidrs.
19.08.2017 21:10 |
 
Reitings 3521
Reģ: 25.06.2017
Sāpes jau in general, bet šīs diskusijas sāpes (par ko tiek runāts) ir paša izvēlētas.
19.08.2017 21:14 |
 
Reitings 3521
Reģ: 25.06.2017
Ja tā padomā, ja ir mazohistiska vēlme pēc sāpēm, tad diez vai taptu diskusija, stāsti citām, kuras ir iestigušas un grib tikt prom, bet šķiet, ka nevar - jo neko jau nedara. Skarbāki vārdi var dot stimulu. Ja tas apmierina, tad tas ir cits jautājums. :-)
19.08.2017 21:23 |
 
Reitings 1821
Reģ: 13.02.2010
Neon, ļoti interesants jautājums. Tajās sekundēs, kad biju sākusi to lasīt, bet līdz galam neizlasījusi, domāju, ka tas skanēs: Šīs sāpes VAI laimīgas attiecības. Laikam izlasīju to, pēc kā kaut kādā ziņā ilgojos.
.
Bet par šo: nešauboties izvēlos `radošumu`.
19.08.2017 21:43 |
 
10 gadi
Reitings 626
Reģ: 29.01.2009
Cik izcilu komponistu un mākslinieku nav cietuši. Jā, cieš, arī bankas darbinieki, taču atšķirībā no māksliniekiem (kuru profesija ir viņu dzīve, nevis darbs 9-17), viņiem šīs sāpes IR pat vajadzīgas. Citādi nebūtu meistardarbu, dziļi sirdi aizskarošu mākslas izpausmju.
Tas, ka meitēns IZVĒLAS ilgi šajās sāpēs atrasties un apzināti paildzināt savu mazohistisko pozīciju, ir cita lieta.
19.08.2017 22:48 |
 
Reitings 1335
Reģ: 24.04.2017
hanna!, ja būtu iespēja izvēlēties - vai tu gribētu savu radošumu un arī visu, ka sap to (sāpes, tukšumu, garastāvokļa svārstības, izmisumu, bailes utt.) iemainīt pret stabilu emocionālo pasauli, bet bez radošuma?

Esmu kaut kad līdzīgu jautājumu apspriedusi ar savu draudzeni sakarā ar mums pazīstamiem cilvēkiem. Tur gan nebija runa par kaut kādiem talantiem, bet teiksim tā - cilvēks a ir liels optimists un ne par ko nepārdzīvo, bet viņš ir tāds, kurš uzskata 50 greja nokrāsas par šedevru un uģi kuģi par patiesības nesēju, bet cilvēks b ir izglītotāks, saturīgāks sarunās, viedokļos, bet viņš ir pesimists un daudz pārdzīvo.
Es secināju sev, ka cilvēkam a būt ir labāk - vieglāk dzīvot un vispār tā arī varētu būt, ka, jo mazāk par kaut ko interesējies, domā un analizē, jo vieglāk visu uztver un labāk dzīvo.
19.08.2017 23:27 |
 
Reitings 11996
Reģ: 15.03.2013
hanna!, paldies par atbildi! Es gan negribētu būt radošais cilvēks, kuram komplektā nāk arī attiecīgās problēmas un smagums. Teiksim, piemēram, man, nav tā, ka radošums vai emocijas ir svešas (esmu mācījusies gleznot, mūziku, brīvā laikā kaut ko uztamborēju, esmu sacerējusi dzejoļus un stāstus u.tml.), bet tomēr neesmu makslinieks tā pa īstam. Emocionālā ziņā arī nav nekādu vētru un prāts noteikti valda pār emocijām diezgan izteikti. Un es ne par ko negribētu būt tas mākslinieka tips, kurš blenž tukšā punktā, jo viņam ir nopietnas eksistenciālas problēmas. Kaut kā man tas liekas kā dzīves izšķiešana kaut kādu sīkumu dēļ... Un atsaucoties uz petunijayyy komentāru - esmu optimiste, jā. Tas arī skumjos brīžos palīdz vnk noskurināties un doties tālāk...
19.08.2017 23:37 |
 
Reitings 1335
Reģ: 24.04.2017
Vot, pa īstam ir smagi tad, kad neesi ne mākslinieks, ne optimists, bet vienkārši pesimists, kurš lūr sienā (t.i. - es). :D :D
19.08.2017 23:41 |
 
Reitings 11996
Reģ: 15.03.2013
..taču ir brīnišķīgi, ka cilvēki ir dažādi! Es noteikti baudu un izgaršoju beīžus, kad uztrāpos kādam tiešām izcilam dzejolim, ieraugu tiešām skaistu gleznu, izlasu labu stāstu u.tml. Dzīvei nebūtu krāsas, ja visi būtu vienā tonī, vai ne?
19.08.2017 23:42 |
 
Reitings 28
Reģ: 13.08.2017
Vakari ir grūti izturami. Un ziemas, ar tumsu. Lai gan lielāko daļu apzinīgā mūža esmu sevi uzskatījusi par naktsputnu, dienasgaismā man tomēr ir vieglāk elpot. Atrodu nodarbes - gan priekam, gan vienkārši tāpēc, lai nebūtu par viņu jādomā. Bet vakari sit elpu ciet. Un roka atkal uzraksta viņam. Es apzinos, ka nereti sevi pazemoju, bet tas spēks, kurš mani pie viņa tur... Jā, jā, latvju cietēja, vājiniece. Padirsta dzīve, bet es atkal un atkal tam ļaujos.
19.08.2017 23:47 |
 
Reitings 3521
Reģ: 25.06.2017
Es apzinos, ka nereti sevi pazemoju, bet tas spēks, kurš mani pie viņa tur... Jā, jā, latvju cietēja, vājiniece. Padirsta dzīve, bet es atkal un atkal tam ļaujos.

Pa īstam gribi to pārtraukt vai tikai 7 gadus domā par to un prāto? :-)
19.08.2017 23:50 |
 
Reitings 28
Reģ: 13.08.2017
Protams, ka šī nav pirmā reize, kad aizdomājos par visa pārtraukšanu. Pa laikam mēģinu, mokos lomkās, raudu. Jau stāstīju par to pusotru gadu klusuma. Es tiešām jutos slikti. Pusdzīve.
20.08.2017 00:05 |
 
Reitings 4218
Reģ: 29.01.2009
Te uzvirmoja runas par radošu personību.
.
Manuprāt, radošas personības ir radošas tāpēc, ja tās savas sāpes pārrada par mākslas darbu, ne muļļā savas mazohistiskās tieksmes nezciktur gadus uz riņķi vien, riņķi vien. Ir jūtīgi cilvēki, kas iestrēguši savās problēmās un nerisina tās (proti, nav radoši), un ir jūtīgi cilvēki, kas savas problēmas ne tikai atrisina, bet arī pārrada ne vienā vien mākslas darbā - nu, tie gan ir tās varen radošās personības.
.
Un vēl biku par jūtīgajiem. Jūtīgie ļautiņi vnk vairāk izjūt dzīves nianses, līdz ar to tas, kas cilvēkam parastajam neizsauc nekādu (vai gandrīz nekādu) reakciju, jūtīgajā saceļ veselu vētru. Bet, ko ar to vētru darīt, tā jau ir izvēle - visu atlikušo mūžu cīnīties un ciest iekš tās vētras, vai pārradīt to vētru par kaut ko, kas ir mierīgs (un liek elpai aizrauties mākslas darba baudītājiem).
20.08.2017 00:05 |
 

Pievieno savu komentāru

Nepieciešams reģistrēties vai autorizēties, lai pievienotu atbildi!
   
vairāk  >

Aptauja

 
Vai forumā publiski vajadzētu rādīt arī negatīvos vērtējumus (īkšķis uz leju) komentāriem?
  • Jā, jāredz arī negatīvie vērtējumi
  • Nē, lai paliek redzams tikai pozitīvais vērtējums
  • Nezinu, nav viedokļa
  • Cits