Vienīgā mīlestība un ko man ar to iesākt.

 
Reitings 28
Reģ: 13.08.2017
Gribas aprunāties. Dažreiz šķiet, ka esmu savā situācijā unikāla, bet varbūt kāda ir piedzīvojusi ko līdzīgu?
..
Pirms vairākiem, nu jau varētu teikt – daudziem, gadiem satiku vīrieti. Tiri, piri, attiecības veidojās sasteigti, un tikpat sasteigti, pēc aptuveni gada kopābūšanas arī noslēdzās. Nebijām vairs pusaudži, abiem ap 25, šobrīd attiecīgi pāri 30. To, ka mīlu tā, ka acīs cērtas, tā pa īstam sapratu tikai pēc šķiršanās. Līdz tam – bieži sadzīves kašķi, katram savi priekšstati par brīvā laika pavadīšanu, bieži jutos pamesta novārtā. Nu, izšķīrāmies. Jau drīz vien atsākām komunicēt, sākumā par visādiem ikdienas sīkumiem. Pa laikam sanāca satikties kopīgu darīšanu dēļ. Darīšanas beidzās, tas mums netraucēja arī turpmāk vienam otru uzmeklēt. Sākumā tikai garām sarunām, vēlāk arī seksam. Attiecību mums nebūs.
..
Ar laiku es sāku pamanīt, ka dzīvoju vien kampaņveidīgi. Acis iemirdzas un ķermenī ieplūst dzīvotgriba tikai tad, kad norunāta tikšanās. Tad uzpucēju ārieni, domāju priecīgas domas, esmu produktīvāka darbā un atvērtāka visam tam lieliskajam, ko dzīve uz šīs zemes piedāvā. Kad atgriežos no tikšanās, nedēļu dzīvoju asarās, lai gan, ja par raudāšanu, to daru arī citkārt. Ja kādreiz varēju parakstīties zem „Laiks visu dziedē”, tad tagad... Tagad ik pa laikam pārsteigta sev jautāju: „Nu, kā var nepāriet?” Ir pagājuši septiņi gadi, bet iedomājoties, ka mēs kopā negatavosim vakariņas, aizkustinātiem ģīmjiem neucināsimies pie bērna gultiņas un tālos pārbraucienos skaļi nekliegsim līdzi mīļākajām dziesmām, mani pārņem tāds izmisums, ka grūti paelpot. Apskrienas dūša, un viss šķiet bezjēdzīgs.
..
Ikdienas dzīve pamatīgi buksēja apmēram pusgadu. Darba pienākumus izpildīju formāli, sabiedrībā izgāju reti, vakaros ēdu neveselīgu pārtiku (sākumā neēdu vispār, pēc tam kuņģis sāka prasīt savu, bet gatavošana joprojām nebija prātā), dzēru vīnu – dažreiz divas glāzes, citreiz pusotru pudeli, mirku asarās. Nereti sāku raudāt, jau izejot no darbavietas, un mitējos tikai tad, kad mani vēlu pēc pusnakts pārņēma miegs. Pēc tam saņēmos (jo sapratu, ka par spīti skumjām, kuras ar neapskaužamu neatlaidību ir ieķērušās man stērbelē, tomēr gribu dzīvot, nevis eksistēt). Sāku vakaros piestaigāt pie uzticamas draudzenes, braucu un lidoju ceļojumos, sāku papildus mācīties, ar lielu degsmi metos darbā. Un ik pa laikam viņš uzrakstīja. Ne vienmēr uzreiz sekoja „randiņš”. Bet asaras acīs, ieraugot viņa ziņu, bija vienmēr. Es zinu, ka man ieteiks sākt sevi cienīt, sūtīt viņu lasīt sēnes, neskriet tikties, līdz ko vecim „ieniezas”. Bet (vai šādi domājam mēs visas?) tur ir kas vairāk. Mēs mēdzam tikties arī, lai parunātos. Man gan tās reizes, kurās ir arī sekss, patīk labāk.
..
Netikties vispār – pusotru gadu mēģinājām. Murgs, ne gads.
Attiecības es pāris reižu esmu mēģinājusi veidot. Tukšs numurs. Un bez liekas dramatizēšanas – nav tā, ka nebūtu kopīgu interešu vai es nespētu naktīs atdoties kādam citam. Tas viss notiek. Bet es nespēju šos cilvēkus redzēt kā savus dzīvesdraugus. Kā draugus uz mūžu. Toties viņu varu. Ar visu mocīšanos. Un viss.
..
Viņam kādu laiku bija draudzene. Krāpušies neesam, tajā laikā pāris reižu tikāmies sarunām. Lieta tāda, ka man šķiet, ka es krāpju sevi. Viņš man ir kā zāles un inde vienlaikus. Un es esmu totāli atkarīga. Ja viņa kādu laiku nav (nevienā no realitātēm – virtuālajā un īstajā), es slīgstu „Kāda visam jēga?” riņķa dancī. Formāli mazgāju traukus un grīdu, formāli eju uz darbu un formāli valkāju dežūrsmaidu.
..
Laikam jau visvairāk es vēlētos dzirdēt pieredzes stāstus – vai no šāda stāvokļa ir iespējams atgūties? Rakstīt drīkst (un komentāri būs tiešām gaidīti) arī tās, kuras prot dzīvot normāli.
14.08.2017 00:10 |
 
Reitings 175
Reģ: 26.05.2017
Tās ir personīgās psiholoģiskās problēmas, kurām ir jāatrod cēlonis.

+++
latvju cietējas (t)
Kā jau te iepriekš teica - no šī VAR tikt laukā, ir tikai JĀGRIB un jāsāk kustēties citā virzienā. Kaut nepareizā, bet CITĀ un uz priekšu, ja šobrīd nesaproti kā ir pareizi.
15.08.2017 13:32 |
 
Reitings 2520
Reģ: 30.01.2017
Tādas annas karēņinas, ka tik turies! Nu, tik poētiski lakt vīnu, bimbāt un smēķēt, skatoties tumsā pa logu un apcerot, cik tieši tava mīlestība ir pārpasaulīga, unikāla un apgarota un tavas ciešanas tieši tik pat nesalīdzināmi cēlas.

Super!
Te arī parādās tas, ko gribēju rakstīt pie sava pirmā komentāra un bieži atgādinu arī draudzenēm un šad tad sev pašai.
Mēs uz pasaules esam 7 miljardi & cik tur cilvēku, un starppersonu attiecības ir iespējamas bezgalīgi daudz kombinācijās (matemātiķes un statistiķes noteikti nosauktu precīzu aptuveno ciparu, es nemāku) un unikālas nav ne mūsu jūtas, ne sajūtas, ne pārdzīvojumi, ne kompleksi, ne sāpes ne citas lietas. Vairumam šo sajūtu īsākā vai ilgākā posmā iet cauri katrs. Neatceros Kad tas sākās, laikam ap 2000. gadu kļuva baigi populāri skandināt - 6 miljardi cilvēku, bet tāds kā jūs ir viens un unikāls. Un tad visiem sakāpa galvā tā unikalitāte un unikālās ciešanas, unikālie sasniegumi utt. Ja paplašina redzesloku, tad savi sūdi kaut kā liekas mazāki.
15.08.2017 14:05 |
 
Reitings 1821
Reģ: 13.02.2010
Kā cilvēks no ierakumu otras puses varu teikt, ka banālie izskaidrojumi par problemātisku bērnību un kompleksu pilnu pakaļu tiešām strādā. Un veselīgas attiecības var veidot tikai cilvēks, kurš vismaz mazlietiņ mīl pats sevi. Un nevis ļaujot vaļu superegoismam un devīzei man, man, man, bet tiešām mīlot un apzinoties, ka esi mīlestības cienīga. Tie brīži, kad saprotu, ka esmu normālu attiecību vērta, iepūš kaulos tādu dzīvotgribu! Kad tie beidzot pārmāks uzmācīgo vēlmi sevi mocīt, tā būs uzvara. Mani šī diskusija (un arī tā, kas Cālī) rosināja nomierināties un padomāt.
.
twig rakstītajā ir vērts ieklausīties. Ir jākustas. Sākumā automātiski, vēlāk jau ar jēgu. Lūrēt sienā un apcerēt savu pašizvēlēti nelaimīgo dzīvi - tā darīt var, bet izšķiesto laiku neviens atpakaļ neatmaksās.
15.08.2017 14:10 |
 
Reitings 1912
Reģ: 13.05.2016
jēga ++++ tik precīzi uzrakstīts.
Bet arī man šis viss ir pazīstams, pazīstamas sajūtas. Man gan viss beidzās savādāk. Kopā esam. Bet sākums bija interesants, gāja kā pa kalniem. Vēljoprojām iet :D
Iemīlējos uzreiz pirmajā dienā kad satikāmies, nerakstīšu te garu eseju par attiecībām sākumposmā, izklausītos tāpat kā te lielai daļai, čīkstulīgi par "neiespējamu" mīlestību. Bet nu biju es traki saķērusies, atkarīga, raudāts, pārdzīvots ļoti daudz, pat ar pašnāvnieciskām domām. Bet tādas attiecības ar retu satikšanos, kniebienam vien, te ir te nav kopā man nederēja, es nolēmu ka viņš būs mans un viss, izšķirties varējām kādas 100 reizes bet es nekad nepadevos un cīnījos. Jau sākuma zināju ka man sāpēs un labi tas nebeigsies, bet tik ļoti iemīlējos likās ka vēlos ar viņu pavadīt visu atlikušo dzīvi un kaut kādā brīdī arī nolēmu ka vaļā nelaidīšu. Tad nu gāja visādi, tagad kaislības norimušas protams, esam kopa, plānojam kāzas, ir meitiņa. Bet sajūtas citas, nav vairs tas kas sākumā, tagad vēl labāk saprotu ka bija atkarība no viņa, rozā brilles utt.
Bet autore gadiem dzīvo tajā iemīlēšanās periodā, tas viņai nekad nebeidzas, vīrietis ir idealizēts vēljoprojām, tur viss ir vienkārši iestrēdzis, attīstības nav, tik ilgi tas iet ka pārvēršas par postu. Un pati autore ir mazohiste kas pat īsti negrib ka tas beidzas.
15.08.2017 14:26 |
 
Reitings 490
Reģ: 10.08.2014
Es piekrītu šeit rakstītajam, ka tikšanās vēl un vēl rada ilūziju, ka attiecības turpinās. Es arī esmu pāris reižu satikusies (arī intīmi) ar bijušo, esam arī sarakstījušies. Tagad mani moka paniskas bailes no tā, ka vienu dienu viņš uzrakstīs: man ir draudzene. Bet apstāties arī nespēju, lai gan vīrietis pat nav īsti mans tips.
15.08.2017 18:27 |
 
Reitings 3521
Reģ: 25.06.2017
Tagad mani moka paniskas bailes no tā, ka vienu dienu viņš uzrakstīs: man ir draudzene. Bet apstāties arī nespēju, lai gan vīrietis pat nav īsti mans tips.

Nevis nespēj, bet negribi, jo domā, ka šādas izklaides reizes viņu atturēs no nopietnu attiecību atrašanas - bet tas ir savu acu aizmālēšanai. Kā saka, ticam tam, kam gribam ticēt.
15.08.2017 18:41 |
 
Reitings 3521
Reģ: 25.06.2017
Nu kaut vai hipnoze vai NLP

Ja ar prātu saprot brīžiem, kas notiek, bet liekas, ka ''nespēj'' neko mainīt sevis dēļ, varbūt tiešām šis ieteikums ir jāizmanto.
15.08.2017 18:47 |
 
Reitings 11996
Reģ: 15.03.2013
Esmu arī racionālo sieviešu pukciņā, kurām šāda čīkstēšana un "ciešanas" izraisa smīnu savā ziņā, jo neuzskatu to par pieauguša cilvēka vērtu laika šķiešanu, bet... es tomēr saprotu, ka visas mēs esam savādākas. Cita vairāk racionāla, cita vairāk jūtīga un emocionāla. Nu nevar būt visi vienādi. Tas ok. Šeit laikam drīzāk problēma tajā, ka cilvēks to visu apzinās, zina kā no malas tas izskatās, saprot, cik bērnišķīgi tas viss, bet - negrib kaut ko darīt lietas labā. Rodas jautājums - kāpēc?...
15.08.2017 18:55 |
 
Reitings 11996
Reģ: 15.03.2013
Tas tāds retorisks jautājums drīzāk, jo iespējamās atbildes te jau tika izskatītas...
15.08.2017 18:56 |
 
Reitings 3521
Reģ: 25.06.2017
bet - negrib kaut ko darīt lietas labā. Rodas jautājums - kāpēc?

Jo nevarot.
15.08.2017 19:04 |
 
Reitings 3521
Reģ: 25.06.2017
Zinot savā ziņā, kā tas ir - nuņņas sindroms, bailes no tā, cik traki būs pēc tam (aij, sirds lūzīs, alkohols līs, asaras birs, pašnāvnieciskas domas ja nu uznāks vai kas vēl dramatisks), bet beigas šādām putrām pienāk agri vai vēlu - tikai vēlu tas būs daudz mokošāk un nepanesamāk, jo būs iebraukts par tālu un par ilgu sev ieskaidrots, ka ''citādāk jau nevaru''. Neko nedarīt - tas ir diezgan nogalinoši pret sevi. Gan jau ir iemesls, kāpēc kam tādam piekrīt un pacieš, bet īsta un patiesa mīlestība tā nu nav, jo atņem sev laiku no normālas dzīves, no laika, ko pavadītu mīlošās attiecībās ar savu vīrieti, piemēram.
15.08.2017 19:21 |
 
Reitings 4218
Reģ: 29.01.2009
Un tā tukšuma, vienalgaparvisu, pamestības un esnezinukālaivēltonosauc sajūta ir tik pretīga.
Jo atkarības objektam*** tiek atdota no sevis visa (vai gandrīz visa) uzmanība, bet pretī tiek tikai plika, bezvērtīga ilūzija, ka tas ir kaut kas nudien labs, pārpasaulīgs, vienreizējs, unikāls, tas, kura dēļ ir vērts cīnīties, mirt un upurēt it visu no sevis, jo kaut kad, kas to lai zina, kad, lielais upuris kādā nezināmā un tālā nākotnē tiks atmaksāts ar uzviju. Tās ilūzijas bezvērtību visvairāk jūt tad, kad atkarības objekts nav sasniedzams - tad arī ir vispretīgākā sajūta, kas bieži vien liek maldīgi domāt, ka dzīvei bez atkarības objekta nav jēgas, ka tā ir bezvērtīga, tāpēc domājas un prātojas visādas domas, tiek ceptas shēmas, kā dabūt atkarības objektu sev, prātā dzimst viena dumja cerība pēc otras par tēmu 'kasbūtujabūtu' un muļķīgi attaisnojumi par tēmu 'kāpēc atkarības objekts ir tas, bez kā nevaru iztikt, un punkts'.
.
***atkarības objekts - vīrietis/sieviete, alkohols, ēdiens, šopings, darbs, sekss, māte, svars, dators utt. utjpr..
.
Šādos stāstos man visvairāk nav saprotams, kāpēc nav tās iespējas būt tomēr kopā.
Atkarība ir pamatīgs iekšējais konflikts - viena cilvēka daļa akli tiecas pēc atkarības objekta, otra jūt, ka kaut kas nav kārtībā, un velk cilvēku prom no tā visa. Tas, protams, ir sāpīgi, un tas plosa cilvēku. Bet, nu, jā, atrodas ļaudis, kas domā, ka pārpasaulīgi un mūžīgi ciest un ciest sāpes ir visīstākā mīlestības pazīme, un, protams, ja cilvēks kaut nedaudz sevi mīl, lai ļautu sevi tā plosīt gabalos, tas sāk aizdomāties, ka kaut kas te tomēr nav. Un tāpat vajag laiku un gudrību, lai no tā visa tiktu vaļā.
15.08.2017 19:39 |
 
Reitings 11996
Reģ: 15.03.2013
Atkarība ir pamatīgs iekšējais konflikts - viena cilvēka daļa akli tiecas pēc atkarības objekta, otra jūt, ka kaut kas nav kārtībā, un velk cilvēku prom no tā visa.
Dažos gadījumos - iespējams, bet šeit minētajos - diez vai. Man jau šķiet, ka vnk vīrietis negrib būt kopā šo dāmu gadījumos. Vai nu arī pašām kaut kāda dumja spīts un principi (piem., es nekad nepametīšu Latviju u.tml.) - kas varbūt tiešām sasaucas ar to tavu citātu, nerātnā.
Lai nu kā, mani neizbrīnītu, ja izrādītos, ja šie iekāres objekti patiesībā ir precēti kungi...
15.08.2017 19:47 |
 
Reitings 4218
Reģ: 29.01.2009
Neons
Protams, tikko manis uzburtā ainiņa ir par pamatīgu ieēdušos atkarību (un sasaistās visvairāk tieši ar autores gadījumu), bet tas nemazina to, ka atkarība (jebkura atkarība) ir lielāks vai mazāks iekšējais konflikts. Jo dziļāk smadzenēs atkarība ieēdusies, jo trakāks iekšējais konflikts. :)
.
Nu, un kamēr tas iekšējais konflikts pašam ir paciešams, tikmēr ir paciešama arī pati atkarība. Turklāt ir sabiedrībā akceptētas atkarības formas un ne tik ļoti akceptētas, pat krimināli sodāmas - un tad iekšējais konflikts, protams, ir daudz spēcīgāks. :)
15.08.2017 20:03 |
 
Reitings 1821
Reģ: 13.02.2010
Neon, nea, precējies nav, tieši otrādi, viņam teju nav attiecību pieredzes. Iemesli tur ir, diezgan nopietni un neizmaināmi turklāt. Var izmainīt attieksmi, bet viņš, izskatās, ir nolēmis to nedarīt.
.
Atbilde uz jautājumu, kā jau teicu: mani baida tas, ka laiks pēc tam būs sāpīgāks par laiku tagad. Protams, ja viņš pats nogrieztu kontaktu, nelūgtos un pie durvīm neraudātu, bet mēs viens otru uzmeklējam pamīšus - dažkārt viņš, dažkārt es.
15.08.2017 20:07 |
 
Reitings 3521
Reģ: 25.06.2017
Atbilde uz jautājumu, kā jau teicu: mani baida tas, ka laiks pēc tam būs sāpīgāks par laiku tagad.

Un tu slēp galvu smiltīs, kā nespējīgs strauss, jo fantazē, ka šis laiks nekad nepienāks?
15.08.2017 20:13 |
 
Reitings 4218
Reģ: 29.01.2009
hanna!
mani baida tas, ka laiks pēc tam būs sāpīgāks par laiku tagad
Visskaistākais, ko dzīve var dot, ir atrodams aiz vislielākajām bailēm. ;) (ja izdosies, sameklēšu redzēto video par šo)
15.08.2017 20:21 |
 
Reitings 4218
Reģ: 29.01.2009
Atradu! :)
"Viss, ko Tu vēlies, ir otrpus bailēm." (l)
https://www.youtube.com/watch?v=g8YbrrWB9-8
15.08.2017 20:35 |
 
Reitings 1821
Reģ: 13.02.2010
Tās ilūzijas bezvērtību visvairāk jūt tad, kad atkarības objekts nav sasniedzams - tad arī ir vispretīgākā sajūta, kas bieži vien liek maldīgi domāt, ka dzīvei bez atkarības objekta nav jēgas, ka tā ir bezvērtīga, tāpēc domājas un prātojas visādas domas, tiek ceptas shēmas, kā dabūt atkarības objektu sev, prātā dzimst viena dumja cerība pēc otras par tēmu 'kasbūtujabūtu' un muļķīgi attaisnojumi par tēmu 'kāpēc atkarības objekts ir tas, bez kā nevaru iztikt, un punkts'.

.
Lai arī vispār man nerātnās komentāri nereti šķiet jau pieminētā ūdens liešana, šis ir kā naglai uz galvas. Droši vien arī tāpēc, ka, kā jau rakstīju iepriekš, klasiskās shēmas, cēloņsakarību ķēdes u.tml. mēdz darboties ar biedējošu precizitāti.
.
Es vienmēr esmu bijusi diezgan laba psiholoģe apkārtējiem, un arī pašas rīcībā, kad sajūsmas vai neprāta (atkarībā no gadījuma) migla ir izklīdusi, redzu gan apķērības uzplūdus, gan muļķību. Zinu, ka šobrīd es vēl neesmu šo sāpi izslimojusi. Jo pat domas, kas saistītas ar līšanu laukā no apmātības, saistās ar vēlmi piesaistīt viņa uzmanību. Ķipa, tēlošu vēso, un viņš uzrakstīs. Atradīšu iemeslus dzīvot pilnvērtīgi, un viņš pamanīs, cik es tomēr esmu lieliska. Lai gan- es domāju, ka sākumā var pakāpties arī pa šādu ilūziju trepīti, sevišķi, ja veselais saprāts šoreiz paliek klātesošs.
.
Un pats sliktākais tomēr ir šo bēdīgo attiecību pieredžu ietiekšanās visā pārējā esamībā: studijās, darbā un sabiedriskajā dzīvē. Par sačakarētu nervu sistēmu un robiem pašapziņā pat nerunājot. Viens ir nelaimīga mīla, pavisam kas cits - mērķtiecīga pārvēršanās nelaimes čupiņā.
15.08.2017 21:05 |
 
Reitings 3521
Reģ: 25.06.2017
Ķipa, tēlošu vēso, un viņš uzrakstīs. Atradīšu iemeslus dzīvot pilnvērtīgi, un viņš pamanīs, cik es tomēr esmu lieliska.

Maldi, maldi. Viņš jau visu dabū, ko grib, vairāk viņam nevajag un tēlošana jau tur nelīdzēs. Labi teikts par šādu attiecību ietekmi uz visu apkārt esošo dzīvi un to, ka tā ir mērķtiecīga tomēr sevis nīcināšana.
15.08.2017 21:12 |
 

Pievieno savu komentāru

Nepieciešams reģistrēties vai autorizēties, lai pievienotu atbildi!
   
vairāk  >

Aptauja

 
Vai forumā publiski vajadzētu rādīt arī negatīvos vērtējumus (īkšķis uz leju) komentāriem?
  • Jā, jāredz arī negatīvie vērtējumi
  • Nē, lai paliek redzams tikai pozitīvais vērtējums
  • Nezinu, nav viedokļa
  • Cits
vairāk  >

Lietotāji online (2)