Vienīgā mīlestība un ko man ar to iesākt.

 
Reitings 28
Reģ: 13.08.2017
Gribas aprunāties. Dažreiz šķiet, ka esmu savā situācijā unikāla, bet varbūt kāda ir piedzīvojusi ko līdzīgu?
..
Pirms vairākiem, nu jau varētu teikt – daudziem, gadiem satiku vīrieti. Tiri, piri, attiecības veidojās sasteigti, un tikpat sasteigti, pēc aptuveni gada kopābūšanas arī noslēdzās. Nebijām vairs pusaudži, abiem ap 25, šobrīd attiecīgi pāri 30. To, ka mīlu tā, ka acīs cērtas, tā pa īstam sapratu tikai pēc šķiršanās. Līdz tam – bieži sadzīves kašķi, katram savi priekšstati par brīvā laika pavadīšanu, bieži jutos pamesta novārtā. Nu, izšķīrāmies. Jau drīz vien atsākām komunicēt, sākumā par visādiem ikdienas sīkumiem. Pa laikam sanāca satikties kopīgu darīšanu dēļ. Darīšanas beidzās, tas mums netraucēja arī turpmāk vienam otru uzmeklēt. Sākumā tikai garām sarunām, vēlāk arī seksam. Attiecību mums nebūs.
..
Ar laiku es sāku pamanīt, ka dzīvoju vien kampaņveidīgi. Acis iemirdzas un ķermenī ieplūst dzīvotgriba tikai tad, kad norunāta tikšanās. Tad uzpucēju ārieni, domāju priecīgas domas, esmu produktīvāka darbā un atvērtāka visam tam lieliskajam, ko dzīve uz šīs zemes piedāvā. Kad atgriežos no tikšanās, nedēļu dzīvoju asarās, lai gan, ja par raudāšanu, to daru arī citkārt. Ja kādreiz varēju parakstīties zem „Laiks visu dziedē”, tad tagad... Tagad ik pa laikam pārsteigta sev jautāju: „Nu, kā var nepāriet?” Ir pagājuši septiņi gadi, bet iedomājoties, ka mēs kopā negatavosim vakariņas, aizkustinātiem ģīmjiem neucināsimies pie bērna gultiņas un tālos pārbraucienos skaļi nekliegsim līdzi mīļākajām dziesmām, mani pārņem tāds izmisums, ka grūti paelpot. Apskrienas dūša, un viss šķiet bezjēdzīgs.
..
Ikdienas dzīve pamatīgi buksēja apmēram pusgadu. Darba pienākumus izpildīju formāli, sabiedrībā izgāju reti, vakaros ēdu neveselīgu pārtiku (sākumā neēdu vispār, pēc tam kuņģis sāka prasīt savu, bet gatavošana joprojām nebija prātā), dzēru vīnu – dažreiz divas glāzes, citreiz pusotru pudeli, mirku asarās. Nereti sāku raudāt, jau izejot no darbavietas, un mitējos tikai tad, kad mani vēlu pēc pusnakts pārņēma miegs. Pēc tam saņēmos (jo sapratu, ka par spīti skumjām, kuras ar neapskaužamu neatlaidību ir ieķērušās man stērbelē, tomēr gribu dzīvot, nevis eksistēt). Sāku vakaros piestaigāt pie uzticamas draudzenes, braucu un lidoju ceļojumos, sāku papildus mācīties, ar lielu degsmi metos darbā. Un ik pa laikam viņš uzrakstīja. Ne vienmēr uzreiz sekoja „randiņš”. Bet asaras acīs, ieraugot viņa ziņu, bija vienmēr. Es zinu, ka man ieteiks sākt sevi cienīt, sūtīt viņu lasīt sēnes, neskriet tikties, līdz ko vecim „ieniezas”. Bet (vai šādi domājam mēs visas?) tur ir kas vairāk. Mēs mēdzam tikties arī, lai parunātos. Man gan tās reizes, kurās ir arī sekss, patīk labāk.
..
Netikties vispār – pusotru gadu mēģinājām. Murgs, ne gads.
Attiecības es pāris reižu esmu mēģinājusi veidot. Tukšs numurs. Un bez liekas dramatizēšanas – nav tā, ka nebūtu kopīgu interešu vai es nespētu naktīs atdoties kādam citam. Tas viss notiek. Bet es nespēju šos cilvēkus redzēt kā savus dzīvesdraugus. Kā draugus uz mūžu. Toties viņu varu. Ar visu mocīšanos. Un viss.
..
Viņam kādu laiku bija draudzene. Krāpušies neesam, tajā laikā pāris reižu tikāmies sarunām. Lieta tāda, ka man šķiet, ka es krāpju sevi. Viņš man ir kā zāles un inde vienlaikus. Un es esmu totāli atkarīga. Ja viņa kādu laiku nav (nevienā no realitātēm – virtuālajā un īstajā), es slīgstu „Kāda visam jēga?” riņķa dancī. Formāli mazgāju traukus un grīdu, formāli eju uz darbu un formāli valkāju dežūrsmaidu.
..
Laikam jau visvairāk es vēlētos dzirdēt pieredzes stāstus – vai no šāda stāvokļa ir iespējams atgūties? Rakstīt drīkst (un komentāri būs tiešām gaidīti) arī tās, kuras prot dzīvot normāli.
14.08.2017 00:10 |
 
Reitings 471
Reģ: 28.03.2013
Man arī ir savs stāsts par vīrieti,kur pat likās, ka esmu bez maz vai noburta un arī par viņu tik vien domāju. Mēģinājām būt kopā vairākas reizes, bet nesanāca un tajos laika posmos, kad nebijām, tad bija līdzīgas sajūtas kā autore aprakstīja. Tikai man tas viss notika uz pusi īsākā laikā, jo darīju kā iepriekš aprakstīju, iepazinu viņu līdz galam, padzīvojām kopā,apdedzinājos atkal un atkal un man ar to pietika, lai kardināli pamainītu domas, protams, vēl šad tad par viņu aizdomājos, par cik ne pret vienu neko tādu nebiju jutusi, bet man tas dzīvot netraucē. Ir sava pašcieņa un ir cits skatījums uz dzīvi, kur būt apsēstībai ar kaut ko, nav vietas.
14.08.2017 19:59 |
 
Reitings 4218
Reģ: 29.01.2009
saulainite
Plašākā mērogā tādai pieejai atbilst arī kampaņveidīgo randiņu princips, ko autore aprakstīja pašā sākumā.
Atbilst, bet, ja Tev šo, hmm, līdzību (?) minēju sakarā ar Tavām bažām par to, vai Tava ateistes racionālā pieeja 'ķerties vērsim pie ragiem' problēmu risināšanā sasaucas ar Tava puiša iracionālo problēmu risināšanas paņēmienu 'paļauties uz Dieva prātu', tad MsFaithfull ar savu ex katrs pa savu taciņu kāp kalnā, lai viņiem būtu sarunas un sekss, un nekas cits tai kalnā viņiem arī nav paredzēts. Vai viņi tā risina savus sasāpējušos jautājumus? Vai viņi abi domā, ko darīt ar 'nopietnajiem iemesliem', kas neļauj viņiem būt kopā kā parim? Vai MsFaithfull ex pamana, kā viņa cieš, un vai pati autore uztic savam nu jau ex savas sāpes?
14.08.2017 20:53 |
 
Reitings 28
Reģ: 13.08.2017
Jā, dažreiz mums ir sarunas par to. Dažreiz abi raudam, dažreiz man paliek briesmīga aizvainojuma sajūta. "Metu to sev acīs", kad kārtējo reizi gribas piezvanīt. Palīdz ļoti īslaicīgi.
..
Protams, ka tikai es pati varu pielikt šim riņķa dancim punktu. Neesmu pārliecināta, ka man kādreiz tam pietiks drosmes.
14.08.2017 22:01 |
 
Reitings 1821
Reģ: 13.02.2010
Neon, baidos, ka tik sakarīga es nemaz neesmu, toties protu labi rakstīt. :)
.
Es piekrītu šeit rakstītajam - tā ir atkarība. Un, kā jau atkarībai, tai ir tendence maskēties par vieglāko ceļu. Ir grūti lūkoties grāmatā, ašpadsmito reizi pārlasīt vienu un to pašu teikumu, nespējot tam koncentrēties. Ir grūti piezvanīt draudzenei un palūgt reālu padomu, pieņemt draugu klātbūtni, kas ne vienu vien reizi ir piedāvāta. Ir grūti sākt mācīties kaut ko jaunu, ja visa turpmākā dzīve šķiet tukša, jo tajā nebūs viņa. Protams, izklausās pēc drāmas kvadrātā. Bet es te aprakstu trakākos mirkļus, nevis pastāvīgu stāvokli. Tie arī ir tie brīži, kad roka pastiepjas pēc telefona - lai atbildētu vai uzrakstītu pati.
14.08.2017 22:40 |
 
Reitings 17280
Reģ: 29.01.2012
hanna!
.
Dari tā: nopērc jaunu simkarti ar jaunu numuru, izmet veco upē, izdzēs numurus no telefona. Gan jau, ka esi gana mūsdienīga, lai viņa numuru no galvas nezinātu.
.
Gan jau, ka ir arī veids, kā izdabūt viņu no sava e-pasta.
14.08.2017 22:44 |
 
Reitings 2033
Reģ: 10.12.2012
Skumīga ir tava dziļi aizkustinošā nelaimīgās, nepiepildītās mīlestības etīde. Bet ko nu? Skaidrs, ka pati negribi laist viņu vaļā. Turpini kā ir, neko citu jau tu nevari izdarīt. Ko tur citu ieteikt. Samierinies, ka vienmēr tās sāpes būs ar tevi un varbūt dzīve kļūs nedaudz panesamāka kad pieņemsi, ka nekas labāks tavā dzīvē nav sagaidāms. Dzīvo tiem brīžiem, kad esat laimīgi kopā. Kā ir tā ir, padod ziņu pēc pāris gadiem, tīri ziņkārības, gribas zināt vai tik pat ļoti mocīsies. ;-)
14.08.2017 22:49 |
 
Reitings 11996
Reģ: 15.03.2013
57days, veidi kā tikt vaļā no atkarības ir n-tie, bet lielākā problēma atkarībniekam - negribēšana, nevis nevarēšana... :-/
hanna!, var jau būt tev kā radošai dvēselei šāda pieredze ir nepieciešama... Kas zin. Bet nu no malas - tava dzīve ir tukša nevis bez Viņa, bet gan tieši ar Viņu (ar atkarību pēc viņa). Viņš ir tavas dzīves inde... Ja nebūtu bijis Viņš - tu spētu gan mierīgi lasīt, gan domāt, dzīvot un baudīt dzīvi, elpot utt. Tas tā.. pārdomām.
14.08.2017 22:52 |
 
Reitings 17280
Reģ: 29.01.2012
Ja nebūtu bijis Viņš - tu spētu gan mierīgi lasīt, gan domāt, dzīvot un baudīt dzīvi, elpot utt.

Neons, ienāca prātā šī dziesma :)
https://www.youtube.com/watch?v=uAOL2uOLfkU
14.08.2017 23:05 |
 
Reitings 1821
Reģ: 13.02.2010
Es apzinos, ka man vēl nav pienākusi tā Viss izjūta. Domās jau labu laiku, bet izjūtās vēl ne. Vēl taču var kādu reizi par grāmatām parunāt vai pa draugam paseksot. Var vēl uzklausīt, pašai drusku pakratīt sirdi, kaut pamazām jau sāku just atsvešinātību. Tās sāpes, kas nāks tad, kad komunikācija būs pavisam izbeigusies, mani pagaidām biedē vairāk par tām, kuras piedzīvoju tagad.
Skat, tik tikko vēstulīte pienāca. Pagaidām man kiška par tievu neatbildēt.
14.08.2017 23:14 |
 
Reitings 3267
Reģ: 20.05.2016
Oh, shit, kur laba dziesma!(l)
14.08.2017 23:16 |
 
Reitings 11996
Reģ: 15.03.2013
hanna!, nu tur jau skaidrs visiem, ka tevi pagaidām apmierina šī situācija. Jā, ar prātu jau saproti, ka nav ok, bet no otras puses - a kur steigties?... Kāpēc pārtraukt, ja var nepārtraukt?... Saprotams... Šādos stāstos man visvairāk nav saprotams, kāpēc nav tās iespējas būt tomēr kopā. Nu ja reiz tāda atkarība, tāda pievilkšanās, tāda kaisle, tā viss saskan, tāda mīlestība, ka dzīvot vairs nevar bez šī cilvēka... Kas ir tas, kas neļauj būt kopā tādā gadījumā?... Varbūt tomēr nu nav tur tās mīlestības?...
14.08.2017 23:19 |
 
Reitings 11996
Reģ: 15.03.2013
Caloo, tu ko, katru Jauno gadu sagaidot neskatieš šo kino šedevru pa TV?... :-D Dziesma laba, jā.
14.08.2017 23:20 |
 
Reitings 3267
Reģ: 20.05.2016
Neons
TV neskatos jau sen, bet filma, protams, ir n reiz redzēta. :) Tagad, dzirdot dziesmu, ir tāda dežavu sajūta un jā - vecās filmas savu aktualitāti nezaudēs. :)
14.08.2017 23:30 |
 
Reitings 1602
Reģ: 29.04.2017
Lasu hannas! Rakstīto un tik ļoti redzu sevi. Tikai man šis VISS jau ir pienācis. Un tā tukšuma, vienalgaparvisu, pamestības un esnezinukālaivēltonosauc sajūta ir tik pretīga. Laiks iet uz priekšu, strauji, liekas, ka vēl vakar viņš ierausās man klēpī un teica tos liktenīgos vārdus, vieglāk, kā teica, nepaliek. Iziet sabiedrībā, ar draugiem ir īslaicīgi, jo pēc tam atkal viss sākas no jauna - ko viņš dara, kā viņam iet. Nevar izsviest no galvas. Ir tiešām smagi, lai arī ārēji centies neizrādīt neko, Tu iekšā esi sagrauts kā kāršu namiņš. Acis nodod, lai cik ļoti smaids būtu plats.
14.08.2017 23:35 |
 
Reitings 17280
Reģ: 29.01.2012
kaut pamazām jau sāku just atsvešinātību

Ir jau, principā, arī variants gaidīt apsēstības dabīgu nāvi. Noderēs nākotnes rakstniecības karjerā :)
14.08.2017 23:35 |
 
Reitings 3521
Reģ: 25.06.2017
Iederas no blakus diskusijas:
Ir vājas sievietes un ir stipras. Un šādi varmākas to jūt pa gabalu. Pie stiprām pat tuvumā nenāk - nav viņu "tips". Toties vājās viņus pievelk kā magnēts un tā arī rodas varmāka-upuros modelis. Gribu piebilst, ka būt vājai nenozīmē būt sliktākai vai nepilnvērtīgai. Neviens nav pelnījis, k pret to attiecas varmācīgi. Vnk vājos vieglāk pakļaut un salauzt.
,
no šīm vājajām atkal iedalās 2 grupas - 1. tiešām vājās, kas paliek ar tādu vīrieti (pat visu mūžu), un 2. tomēr mazliet stiprās, kas salauž sevi un no vīrieša aiziet, jo, tici man, tur vajag ļoti lielu spēku un drosmi. Un tā rodas jauna stipro sieviešu suga.
14.08.2017 23:41 |
 
Reitings 2051
Reģ: 29.01.2009
Goda vārds, nekad nesapratīšu, kāpēc dažām sievietēm tik ļoti patīk romantizēt savas ciešanas. Tādas annas karēņinas, ka tik turies! Nu, tik poētiski lakt vīnu, bimbāt un smēķēt, skatoties tumsā pa logu un apcerot, cik tieši tava mīlestība ir pārpasaulīga, unikāla un apgarota un tavas ciešanas tieši tik pat nesalīdzināmi cēlas. Acīmredzot racionālam cilvēkam tomēr ir vieglāk dzīvot. :-D
15.08.2017 09:26 |
 
Reitings 175
Reģ: 26.05.2017
Katra , viss, ko uzrakstīji, izklausās kā mani pusaudzes gadi un tad man tik tiešām patika tādā stāvoklī būt, jo bija materiāls dzejai, gleznām utt. Be kaut kā tas pārgāja, sāku vēlēties ģimeni, karjeru utt.
Tagad man nāk prātā divi varianti par šīm sievietēm ar nelaimīgām mīlestībām:
1. Nemīl sevi, nevēl sev normālu un priecīgu dzīvi.
2. Nav izkāpušas no pusaudžu vecuma?
:-|
15.08.2017 12:29 |
 
Reitings 156
Reģ: 08.11.2016
Nezinu tad kad es izšķīros tad rakstiju viņai ik pa brīdim, tagad jau nu kādu laiku neko neesmu rakstijis un devis par sevi ziņu. Protams nav patīkami, ka viss beidzās, ir brīži kad gruzī un grauž tas bet nu kaut kā jau izsāpēšu to. Cenšos klausīties mūziku, kur apdzied, ka sievietes ir kuces, ballīšu dzīvi, spēlēju vairāk datorspēles, atpūšos vairāk utt :) Jo nu apdomājot par to kāda viņa bija, šķiet ka tikai tagad gribas to ķemerni tikai blakus nevis pašu cilvēku..
15.08.2017 12:31 |
 
Reitings 381
Reģ: 20.04.2016
ū, jā. katra un twig +++
Manam racionālajam prātam arī liekas, ka ko tur māžoties un raudāt spilvenā vai vēl sliktāk - abiem "kopā būt nevarētājiem" viens otram uz pleca. Nevaru iztēloties iemeslus, kuru dēļ kategoriski nav iespējams būt kopā, bet tanī pašā laikā šad tad pamīcelēties var.
Man šķiet, ka te nav sakara ne ar kādu tur pārpasaulīgu mīlestību, bet ar elementāru mazohismu un baudu pačīkstelēt un pažēlot sevi šad tad par visādām dzīves "neiespējamībām". Tās ir personīgās psiholoģiskās problēmas, kurām ir jāatrod cēlonis.
15.08.2017 13:09 |
 

Pievieno savu komentāru

Nepieciešams reģistrēties vai autorizēties, lai pievienotu atbildi!
   
vairāk  >

Aptauja

 
Vai forumā publiski vajadzētu rādīt arī negatīvos vērtējumus (īkšķis uz leju) komentāriem?
  • Jā, jāredz arī negatīvie vērtējumi
  • Nē, lai paliek redzams tikai pozitīvais vērtējums
  • Nezinu, nav viedokļa
  • Cits