Vienīgā mīlestība un ko man ar to iesākt.

 
Reitings 28
Reģ: 13.08.2017
Gribas aprunāties. Dažreiz šķiet, ka esmu savā situācijā unikāla, bet varbūt kāda ir piedzīvojusi ko līdzīgu?
..
Pirms vairākiem, nu jau varētu teikt – daudziem, gadiem satiku vīrieti. Tiri, piri, attiecības veidojās sasteigti, un tikpat sasteigti, pēc aptuveni gada kopābūšanas arī noslēdzās. Nebijām vairs pusaudži, abiem ap 25, šobrīd attiecīgi pāri 30. To, ka mīlu tā, ka acīs cērtas, tā pa īstam sapratu tikai pēc šķiršanās. Līdz tam – bieži sadzīves kašķi, katram savi priekšstati par brīvā laika pavadīšanu, bieži jutos pamesta novārtā. Nu, izšķīrāmies. Jau drīz vien atsākām komunicēt, sākumā par visādiem ikdienas sīkumiem. Pa laikam sanāca satikties kopīgu darīšanu dēļ. Darīšanas beidzās, tas mums netraucēja arī turpmāk vienam otru uzmeklēt. Sākumā tikai garām sarunām, vēlāk arī seksam. Attiecību mums nebūs.
..
Ar laiku es sāku pamanīt, ka dzīvoju vien kampaņveidīgi. Acis iemirdzas un ķermenī ieplūst dzīvotgriba tikai tad, kad norunāta tikšanās. Tad uzpucēju ārieni, domāju priecīgas domas, esmu produktīvāka darbā un atvērtāka visam tam lieliskajam, ko dzīve uz šīs zemes piedāvā. Kad atgriežos no tikšanās, nedēļu dzīvoju asarās, lai gan, ja par raudāšanu, to daru arī citkārt. Ja kādreiz varēju parakstīties zem „Laiks visu dziedē”, tad tagad... Tagad ik pa laikam pārsteigta sev jautāju: „Nu, kā var nepāriet?” Ir pagājuši septiņi gadi, bet iedomājoties, ka mēs kopā negatavosim vakariņas, aizkustinātiem ģīmjiem neucināsimies pie bērna gultiņas un tālos pārbraucienos skaļi nekliegsim līdzi mīļākajām dziesmām, mani pārņem tāds izmisums, ka grūti paelpot. Apskrienas dūša, un viss šķiet bezjēdzīgs.
..
Ikdienas dzīve pamatīgi buksēja apmēram pusgadu. Darba pienākumus izpildīju formāli, sabiedrībā izgāju reti, vakaros ēdu neveselīgu pārtiku (sākumā neēdu vispār, pēc tam kuņģis sāka prasīt savu, bet gatavošana joprojām nebija prātā), dzēru vīnu – dažreiz divas glāzes, citreiz pusotru pudeli, mirku asarās. Nereti sāku raudāt, jau izejot no darbavietas, un mitējos tikai tad, kad mani vēlu pēc pusnakts pārņēma miegs. Pēc tam saņēmos (jo sapratu, ka par spīti skumjām, kuras ar neapskaužamu neatlaidību ir ieķērušās man stērbelē, tomēr gribu dzīvot, nevis eksistēt). Sāku vakaros piestaigāt pie uzticamas draudzenes, braucu un lidoju ceļojumos, sāku papildus mācīties, ar lielu degsmi metos darbā. Un ik pa laikam viņš uzrakstīja. Ne vienmēr uzreiz sekoja „randiņš”. Bet asaras acīs, ieraugot viņa ziņu, bija vienmēr. Es zinu, ka man ieteiks sākt sevi cienīt, sūtīt viņu lasīt sēnes, neskriet tikties, līdz ko vecim „ieniezas”. Bet (vai šādi domājam mēs visas?) tur ir kas vairāk. Mēs mēdzam tikties arī, lai parunātos. Man gan tās reizes, kurās ir arī sekss, patīk labāk.
..
Netikties vispār – pusotru gadu mēģinājām. Murgs, ne gads.
Attiecības es pāris reižu esmu mēģinājusi veidot. Tukšs numurs. Un bez liekas dramatizēšanas – nav tā, ka nebūtu kopīgu interešu vai es nespētu naktīs atdoties kādam citam. Tas viss notiek. Bet es nespēju šos cilvēkus redzēt kā savus dzīvesdraugus. Kā draugus uz mūžu. Toties viņu varu. Ar visu mocīšanos. Un viss.
..
Viņam kādu laiku bija draudzene. Krāpušies neesam, tajā laikā pāris reižu tikāmies sarunām. Lieta tāda, ka man šķiet, ka es krāpju sevi. Viņš man ir kā zāles un inde vienlaikus. Un es esmu totāli atkarīga. Ja viņa kādu laiku nav (nevienā no realitātēm – virtuālajā un īstajā), es slīgstu „Kāda visam jēga?” riņķa dancī. Formāli mazgāju traukus un grīdu, formāli eju uz darbu un formāli valkāju dežūrsmaidu.
..
Laikam jau visvairāk es vēlētos dzirdēt pieredzes stāstus – vai no šāda stāvokļa ir iespējams atgūties? Rakstīt drīkst (un komentāri būs tiešām gaidīti) arī tās, kuras prot dzīvot normāli.
14.08.2017 00:10 |
 
Reitings 10
Reģ: 19.06.2017
nerātnā,
Tu saki, ka jādzīvo, vairāk padomājot par sevi. Tas tiešām šķiet ļoti saprātīgs arguments.
Tomēr varbūt šai situācijai ir divas puses. Ja cilvēks izjūt to vienīgo, īsto mīlestību tik pārpasaulīgi spilgti (!!), tad sava patība, savs veselīgais egoisms, fokusēšanās uz sevi sāk šķist galīgi nenozīmīgi. Tad parādās jautājumi - Kāpēc tad mēs tā tiecamies uz īstas mīlestības pieredzēšanu? Vai lai, to sastapuši, no tās atteiktos?
Nezinu gan, vai tā ir autorei. Manā dzīvē ir tieši šāda dilemma.
14.08.2017 12:34 |
 
Reitings 252
Reģ: 10.08.2014
Jautajums, vai ta tiešām ir tā īstā mīlestība? Vai tikai apsēstība/atkarība no konkrēta cilvēka?
14.08.2017 12:38 |
 
Reitings 10
Reģ: 19.06.2017
queenofvelvet,
Dažkārt nav viegli atšķirt vienu no otras. Piemēram, ja šī atkarība/apsēstība ir abpusēja (gan vīrietim, gan sievietei) - vai tad tā abiem nešķitīs kā mīlestība?
-
Ja būtu tādi kritēriji, pēc kuriem precīzi varētu atšķirt īstu mīlestību no abpusējas atkarības... tad viss būtu vienkāršāk.
14.08.2017 12:44 |
 
Reitings 4218
Reģ: 29.01.2009
saulainite
Nu, manuprāt, īsta mīlestība nozīmē to, ka otra prieku un arī sāpes izjūt kā savējās abi kopā. Un abi tās arī sāpes risina un agri vai vēlu atrisina, nevis visu laiku uzkurina par jaunu. Vai tā ir autores gadījumā? Vai viņas ex un šobrīd seksa partneris pamana, cik ļoti viņa cieš?
Un kā ir Tavā gadījumā?
.
Redzi, partnerattiecības to arī nozīmē - partnerattiecības. Abi veido savu dzīvi kopā. Abi kopā priecājas un bēdajas (un abi tās bēdas atrisina). Tas ir komandas darbs, kur katrs dara savu darbiņu kopīgajam labumam un mērķim.
.
Īsta mīlestība nav zaudēt sevi un savu patību otra cilvēka dēļ. Īsta mīlestība ir doties pēc savas patības kopā ar otru cilvēku (un viņam tāpat). :) Nesaku, ka pēc savas patības nevar lūkot vienatnē, bet, ja ir kāds, ar ko to meklēt kopā - tieši to atļaušos saukt par pārpasaulīgo mīlestību vienam pret otru, kad viens otru atbalsta ceļā pie viņa paša. :)
14.08.2017 12:54 |
 
Reitings 243
Reģ: 02.10.2015
hmm, esmu bijusi tadas sajutas, kas man palidzeja? pasaki vinjam, kd tu velies but kopa un viss, ja vins atbild ar skaidru ne, tad ko vel turpinat?
14.08.2017 13:00 |
 
Reitings 3521
Reģ: 25.06.2017
Bez uzbrauciemiem - a varbūt šoreiz aizej pie psihiatra, t.i., speciālista, kurš var izrakstīt antidepresantus? Ja ar prātu saproti, bet tapat jūties sūdīgi, tad varbūt tev vienkārši nojucis ķīmiskais balanss galvā (visi seratonīni, dopamīni utml.).

Pamēģināt, kā vienu no lietām, lai tiktu uz priekšu. Parasti teiktu, cīnies pati, bet te, man ir aizdomas, ka vajag ļaut piepalīdzēt citiem. Šis, plus runāšana, plus izolējies no viņa, plus sāc pamazām pa dienai uzlabot savu ikdienu, dzīvi - ņem blociņu un tā arī dari, ja kas labs sanāk, lai virzītos tālāk, jūti uzlabojumu, izdevās laba diena darbā - visu ņem un tā arī pieraksti, kā juties, ko darīji un kā tas sanāca, tavuprāt, tad pārlasi un mēģini atkārtot, ieraksti augs un redzēsi, ka ir arvien vairāk lietu, kas uzlabojas, tiekot no viņa vaļā. Tas tāds viens piemērs, ko varētu tu pati darīt. Bet es ieteiktu iet pie psihiatra un varbūt paralēli vai kā miksēti pie psihiatra un nepārtraukt seansus un terapijas, turpināt apmeklēt, stāstīt, kas palīdz, kas nē, lai dod dažādas pieejas tev. Nebaidies un ej, atradīsi īsto ceļu, nekas nepazudīs, viss vēl nav nokavēts - tikai celies un ej!
14.08.2017 13:11 |
 
Reitings 1821
Reģ: 13.02.2010
Šobrīd piedzīvoju ko līdzīgu: termiņš daudzkārt mazāks, bet savas izjūtas autores tekstā atpazīstu jo spilgti.
.
Arī - ar prātu saprotu, ka mūsu savienība ir diezgan neiespējams pasākums kā atšķirīgu uzskatu, tā arī daudzu praktisku apsvērumu dēļ. Esam runājuši gan šā, gan tā: no vienošanās par surogātu, ko mēdz dēvēt par brīvajām attiecībām līdz manam ultimātam: Vai nu tas ir pa īstam, vai beidzam čakarēties. Kaut kā tomēr atkal un atkal atrodam ceļu viens pie otra. Esmu nonākusi līdz fāzei, kad satiekoties spēju atmest savu fatālo noskaņojumu un patiesi izbaudīt kopābūšanu. Toties brīdī, kad redzu, kā viņa auto aizdudina pa ceļu prom no manis, pasaule sabrūk. Ir bijis tā, ka staigāju no telpas telpā, cerot, ka nākamajā būs vairāk gaisa. Pašnāvniecisku domu man nav, toties dažkārt pārņem sajūta, ka nomiršana no bēdām nav romantisku pasaku izgudrojums.
.
Dažu mēnešu laikā mans emocionālais stāvoklis ir izceļojies no skurbinošas laimes izjūtas par to vien, ka vispār ir iespējams tā justies līdz stāvoklim, kad, no rīta pamodusies, cenšos laisties atpakaļ miegā, lai attālinātu mirkli, kad iesāksies jauna diena bez viņa.
.
Un, lai kā man negribētos ticēt tam, ka reiz mums tomēr viss izdosies, pamazām nonāku pie atziņas, ka vienīgais veids, kādā sākt pamazām rāpties laukā no ciešanu, izmisuma un, būsim godīgi, pa daļai tīksmas sevis žēlošanas, ir pārtraukt komunikāciju. Jo pat visa tā mirklīgā atgūšanās izjūta ir saistīta ar neveselīgiem plāniem: Atgriezīšos dzīvē, atkal būšu spridzīgā hanna!, un tad jau viņš sapratīs, ka vēlas mani savā dzīvē pastāvīgi. Dzīve ir pārsteidzoša, taču atveseļošanās ir iespējama tikai tad, ja to dara sevis dēļ. Tad, ja adīšanas pulciņu, klavierspēles nodarbības vai zumbas treniņus Tu apmeklē sava prieka pēc, nevis tāpēc, lai kļūtu pievilcīgāka viņa acīs. Process būs sāpīgs, bet noderīgs. Jo, vismaz manā gadījumā, visas tikšanās - vienalga, seksa pēc vai tāpēc, lai atdotu izlasīto grāmatu, rada ilūziju, ka viss turpinās. Ka šis ir tikai mazs atvaļinājums, nevis darbavietas maiņa. Tā ir viltota dzīve.
.
Vēlu Tev un mums, lai šī gudrā izrunāšanās pārvērstos darbos!
14.08.2017 13:33 |
 
Reitings 10
Reģ: 19.06.2017
nerātnā,
Paldies Tev par viedokli.:-)
Nu, manuprāt, īsta mīlestība nozīmē to, ka otra prieku un arī sāpes izjūt kā savējās abi kopā.

-
Mums šis raksturīgi par visiem 100. Tas ka viens otra tuvumā nepārtraukti (!) sajūtam otra noskaņojumu bez vārdiem, padara ļoti atkarīgu, rada abu saiknes nesaraujamības sajūtu. Raksturi mums ir gandrīz identiski. Ir aizdomas, ka ar nevienu citu tādas savstarpējās sapratnes nebūs vairs nekad.
-
Īsta mīlestība nav zaudēt sevi un savu patību otra cilvēka dēļ. Īsta mīlestība ir doties pēc savas patības kopā ar otru cilvēku (un viņam tāpat). Nesaku, ka pēc savas patības nevar lūkot vienatnē, bet, ja ir kāds, ar ko to meklēt kopā - tieši to atļaušos saukt par pārpasaulīgo mīlestību vienam pret otru, kad viens otru atbalsta ceļā pie viņa paša.

-
Saistībā ar patību saglabāšanu ir tikai viena problēma - mums ir dažādi, pat pretēji uzskati par reliģiju. Katrs turamies pie saviem, otram tos neuzspiežam, bet sirds dziļumos ilgojamies, kaut ar otro pusi būtu saskaņa arī šajā jautājumā.
Ja veidotu ģimeni tad vispār...vai bērns varētu uzaugt harmoniski ģimenē, kur vecākiem krasi atšķirīga reliģiskā pārliecība (sadzīvē var gadīties, ka viens apgalvo vienu, otrs stāsta taisni pretējo)? Vai tā nevar nobruģēt ceļu uz šizofrēniju bērnam?
14.08.2017 13:44 |
 
Reitings 10
Reģ: 19.06.2017
hanna!
Vai Tavam draugam ir tādas pašas izjūtas kā Tev? Esat par to runājuši?
14.08.2017 13:52 |
 
Reitings 3521
Reģ: 25.06.2017
hanna!, nu arī, tās ir neveselīgas attiecības, kuras jau pašai vien nāk par ļaunu. Kad roka stiepjas pēc telefona, der atcerēties vai izdomāt sev kādu soda sistēmu, lai neatbildētu. Tas velkas, pārvēršas murgā, bet, ja saviem vai citu palīdzības spēkiem tiec no tā ārā, ieraugi, cik ļoti darīji sev pāri un izniekoji sevi, savu laiku un savu dzīvi par ilūziju. Reāli mokošās sajūtas tajā brīdī šķiet tā vērtas, bet ja tas nav pa īstam, tad tādu atkarību nevajag. Ir ļoti bēdīti vispār, cik daudzas sastopas ar ko līdzīgu, skumji, ka laiks paiet, neļaujot savā dzīvē ienākt kādam, kas to vēlas - pa īstam un vienmēr, un visur.
14.08.2017 14:01 |
 
Reitings 2520
Reģ: 30.01.2017
Man bija līdzīga situācija, kurā es biju iepinusies 8 nelaimīgus gadus. Kā apsēsta, kopš pirmās dienas, kaut gan jau brīdī, kad mūs iepazīstināja, viņš tika atrauts no citas sievietes sejas. Brunču mednieks nenormālākais, to zināju uzreiz, nedaudz tikāmies, tecēju viņam visur pakaļ stiklainām actiņām. Viņš sāka tikties ar citu, atkāpos, izveidoju citas, ilgas un nopietnas attiecības, bet draugu nemitīgi mēģināju pārveidot par... neapzināti, bet nu protams to sapņu vīrieti, ar ko bijām palikuši draugos, jo mums bija viens pulciņš. Abu atsevišķās attiecības, izbeidzās ar pāris mēnešu starpību un sagājām kopā. Neteikšu, ka biju baigi laimīgā, bet joprojām - kā apsēsta. Laikam vajadzēja saņemt ar āmuru pa pieri, kas arī notika - ieraugot savā gultā citu sievišķi, noklausoties gaudu un nožēlu runas, mīlas solījumus, lai jau nākamajā dienā šis būtu prom. Un tikai tad es biju brīva no viņa pavisam. Sāpēja, ārdījos, mocījos - tieši vienu dienu un tad pārņēma milzu prieks, ka šis murgs nu ir beidzies uz visiem laikiem.
Rezumē - vai nu šādi saņemt ar āmuru pa pieri, vai vienkārši racionāli izsvērt visus par un pret, lai smadzenes saprot, ka pret. Nu kaut vai hipnoze vai NLP, ne jau nu antidepresanti, emocionālai atkarībai un apsēstībai tas nelīdzēs, ir jāizmaina domāšana, nevis ķīmija.
14.08.2017 14:07 |
 
Reitings 3521
Reģ: 25.06.2017
 Ir aizdomas, ka ar nevienu citu tādas savstarpējās sapratnes nebūs vairs nekad
.
O jā, lielākais blefs un iedomas, kurām sāc patiesi ticēt. Tad to nesaprot, bet tas tā nav, kā sapratne un viss cits var būt labāks ar to, ar ko nav abpusējas mīlestības, kopdzīves utt. Nu tās savā veidā ir slimas/slimīgas attiecības, degradējošas un toksiskas, uz nekurieni vedošas. Pati sev izdomā veidus, domas, lai aizmālētu sev acis, attaisnotu sāpes un visu pārējo. Pēc tam esi pateicīga, ka kāds cits tev dod ieraudzīt dzīvi citādu - gribētos teikt labāku, jo tāda pašiznīcināšanās nevar būt labāka par neko.
14.08.2017 14:08 |
 
Reitings 4218
Reģ: 29.01.2009
saulainite
Katrs piederat savai konfesijai? - Tā nav problēma, jo pastāv ekumēniskās laulības. :) Un visām konfesijām Dievs tāpat ir viens. ;)
.
Ja kāds no jums iesaistījies kādā no sektām, tad gan bēdīgāk.
.
Ja kāds no jums (vai abi) uzskata, ka tikai viņa konfesija ir vienīgā pareizā un pārāka par pārējām, proti, velk uz fanātismu - arī tad tas ir bēdīgāk.
.
Jeb viens no jums ir ticīgs cilvēks, bet otrs baznīcēnus nicinošs ateists - arī tad ir bēdīgāk.
.
BET labā ziņa ir tā, ka visas domstarpības var risināt, ja tiešām, tiešām abi to vēlas. :)
.
Teorētiski neviena reliģijas sistēma nesludina neko pretēju viena otrai - tie ir attiecīgo konfesiju pārstāvji, kas villojas savā starpā par pareizāko reliģiju, taisnību. :) Tā ir cīņa par varu un naudu, jo reliģija ir bizness (tie ziedojumi un tml.). Bet tur, kur ir cīņa par varu, naudu un ietekmi, tur vairs nav mīlestības... ;)
14.08.2017 14:18 |
 
Reitings 10
Reģ: 19.06.2017
Laikam tuvāk tai versijai, kurā viens ir ticīgs cilvēks, otrs pārliecināts ateists (nebūt ne baznīcēnus nicinošs, tomēr arī ne līdz galam saprotošs). Viņš par ticības jautājumiem domā iracionāli, es racionālāk. Kaut arī vērtības - kopīgas.
14.08.2017 14:41 |
 
Reitings 4218
Reģ: 29.01.2009
saulainite
Kurš no jums ir tas, kurš apmeklē baznīcu? No Tava komentāra nesapratu.
.
Būšana par ateistu nevienu par labāku vai sliktāku cilvēku nav padarījusi.
.
Arī piederība pie kādas reliģiskās konfesijas nevienu nepadara par labāku vai sliktāku cilvēku.
.
Tā ir cilvēka vērtību sistēma, viņa attieksme pret sevi un līdzcilvēkiem, kas ir būtiska. Kādā veidā (caur reliģisko piederību, profesionālo jomu, vaļaspriekiem un citiem tādiem) cilvēks savu vērtību sistēmu izpauž pasaulei - tas vairs nav tik būtiski. Ja vērtības ir kopējas, kāda velna pēc skaldīt matus par to, vai pareizāk savas vērtības ir izpaust caur baznīcu vai caur ateismu? (t) Ne jau piederība vai nepiederība attiecīgajai konfesijai padara cilvēka vērtības vērtīgākas - tās vērtīgas padara pats cilvēks. Kā - tas vairs nav tik svarīgi. Ne jau ārpusē (pareizākajā reliģiskajā pārliecībā, prestižākajā darbā, krutākajos vaļaspriekos utt.) meklējama laime - tā rodama pašam sevī. ;)
14.08.2017 14:58 |
 
Reitings 10
Reģ: 19.06.2017
Matus neskaldām nemaz...vismaz pagaidām...
-
Tomēr nav arī pārliecības, vai fundamentāli grūtos brīžos viens no mums neteiks otram "paļaujies uz Dievu, redzēsi, viss atrisināsies" un nedarīs neko stāvokļa uzlabošanai, kamēr otrs - "mums jāpaļaujas uz sevi, nevis kaut kādiem mistiskiem spēkiem, jāņem groži savās rokās un jārisina problēmas pašiem - redzēsi, visu atrisināsim!".
Liekas, ka tādā gadījumā varētu rasties konflikts. :-/
14.08.2017 15:42 |
 
Reitings 4218
Reģ: 29.01.2009
saulainite
Pēc Tava komentāra spriežu, ka Tu neapmeklē baznīcu, bet viņš apmeklē. Tā ir?
.
Runājot par problēmu risināšanu - ja jums abiem ir viens mērķis, tad nav obligāti uz to iet pa kopīgu ceļu. Katrs sasniegsiet kalna galu pa savu taciņu un tur abi satiksieties un pastāstīsiet viens otram, kādus brīnumus esat katrs atsevišķi pa ceļam piedzīvojuši, ko iemācījušies un ko sapratuši. ;) Un tieši tas bagātina. :)
.
Konflikts tādā gadījumā radīsies tad, ja viens otru gribēsiet piespiest izmanto 'pareizo' metodi, bet nav pasaulē nekā greizāka kā 'vienīgās pareizās' metodes. ;)
.
Kad saliksiet kopā abi viena racionālismu ar otra iracionālismu, kopā varēsiet kalnus gāzt. ;) Un kopā to saliksiet pieņemot un mīlot sevi un otru līdz pašiem sirds dziļumiem. Kamēr nosodīsi viņa metodi un savējo vērtēsi par pārāku, mīlestības dzisīs, nevis kvēlos... ;)
14.08.2017 16:16 |
 
Reitings 2244
Reģ: 31.05.2017
Apsēstība.
14.08.2017 16:45 |
 
Reitings 3521
Reģ: 25.06.2017
nerātnā, tu bez ūdens liešanas spēj runāt (tas nav nicinoši, vienkārši man reāli interesē)?
14.08.2017 16:46 |
 
Reitings 3521
Reģ: 25.06.2017
Apsēstība.

Īsi un kodolīgi. :D
14.08.2017 16:46 |
 

Pievieno savu komentāru

Nepieciešams reģistrēties vai autorizēties, lai pievienotu atbildi!
   
vairāk  >

Aptauja

 
Vai forumā publiski vajadzētu rādīt arī negatīvos vērtējumus (īkšķis uz leju) komentāriem?
  • Jā, jāredz arī negatīvie vērtējumi
  • Nē, lai paliek redzams tikai pozitīvais vērtējums
  • Nezinu, nav viedokļa
  • Cits
vairāk  >

Lietotāji online (3)