Kārtot pēc: jaunākā, vecākā
 

Vienīgā mīlestība un ko man ar to iesākt.

 
Reitings 28
Reģ: 13.08.2017
Gribas aprunāties. Dažreiz šķiet, ka esmu savā situācijā unikāla, bet varbūt kāda ir piedzīvojusi ko līdzīgu?
..
Pirms vairākiem, nu jau varētu teikt – daudziem, gadiem satiku vīrieti. Tiri, piri, attiecības veidojās sasteigti, un tikpat sasteigti, pēc aptuveni gada kopābūšanas arī noslēdzās. Nebijām vairs pusaudži, abiem ap 25, šobrīd attiecīgi pāri 30. To, ka mīlu tā, ka acīs cērtas, tā pa īstam sapratu tikai pēc šķiršanās. Līdz tam – bieži sadzīves kašķi, katram savi priekšstati par brīvā laika pavadīšanu, bieži jutos pamesta novārtā. Nu, izšķīrāmies. Jau drīz vien atsākām komunicēt, sākumā par visādiem ikdienas sīkumiem. Pa laikam sanāca satikties kopīgu darīšanu dēļ. Darīšanas beidzās, tas mums netraucēja arī turpmāk vienam otru uzmeklēt. Sākumā tikai garām sarunām, vēlāk arī seksam. Attiecību mums nebūs.
..
Ar laiku es sāku pamanīt, ka dzīvoju vien kampaņveidīgi. Acis iemirdzas un ķermenī ieplūst dzīvotgriba tikai tad, kad norunāta tikšanās. Tad uzpucēju ārieni, domāju priecīgas domas, esmu produktīvāka darbā un atvērtāka visam tam lieliskajam, ko dzīve uz šīs zemes piedāvā. Kad atgriežos no tikšanās, nedēļu dzīvoju asarās, lai gan, ja par raudāšanu, to daru arī citkārt. Ja kādreiz varēju parakstīties zem „Laiks visu dziedē”, tad tagad... Tagad ik pa laikam pārsteigta sev jautāju: „Nu, kā var nepāriet?” Ir pagājuši septiņi gadi, bet iedomājoties, ka mēs kopā negatavosim vakariņas, aizkustinātiem ģīmjiem neucināsimies pie bērna gultiņas un tālos pārbraucienos skaļi nekliegsim līdzi mīļākajām dziesmām, mani pārņem tāds izmisums, ka grūti paelpot. Apskrienas dūša, un viss šķiet bezjēdzīgs.
..
Ikdienas dzīve pamatīgi buksēja apmēram pusgadu. Darba pienākumus izpildīju formāli, sabiedrībā izgāju reti, vakaros ēdu neveselīgu pārtiku (sākumā neēdu vispār, pēc tam kuņģis sāka prasīt savu, bet gatavošana joprojām nebija prātā), dzēru vīnu – dažreiz divas glāzes, citreiz pusotru pudeli, mirku asarās. Nereti sāku raudāt, jau izejot no darbavietas, un mitējos tikai tad, kad mani vēlu pēc pusnakts pārņēma miegs. Pēc tam saņēmos (jo sapratu, ka par spīti skumjām, kuras ar neapskaužamu neatlaidību ir ieķērušās man stērbelē, tomēr gribu dzīvot, nevis eksistēt). Sāku vakaros piestaigāt pie uzticamas draudzenes, braucu un lidoju ceļojumos, sāku papildus mācīties, ar lielu degsmi metos darbā. Un ik pa laikam viņš uzrakstīja. Ne vienmēr uzreiz sekoja „randiņš”. Bet asaras acīs, ieraugot viņa ziņu, bija vienmēr. Es zinu, ka man ieteiks sākt sevi cienīt, sūtīt viņu lasīt sēnes, neskriet tikties, līdz ko vecim „ieniezas”. Bet (vai šādi domājam mēs visas?) tur ir kas vairāk. Mēs mēdzam tikties arī, lai parunātos. Man gan tās reizes, kurās ir arī sekss, patīk labāk.
..
Netikties vispār – pusotru gadu mēģinājām. Murgs, ne gads.
Attiecības es pāris reižu esmu mēģinājusi veidot. Tukšs numurs. Un bez liekas dramatizēšanas – nav tā, ka nebūtu kopīgu interešu vai es nespētu naktīs atdoties kādam citam. Tas viss notiek. Bet es nespēju šos cilvēkus redzēt kā savus dzīvesdraugus. Kā draugus uz mūžu. Toties viņu varu. Ar visu mocīšanos. Un viss.
..
Viņam kādu laiku bija draudzene. Krāpušies neesam, tajā laikā pāris reižu tikāmies sarunām. Lieta tāda, ka man šķiet, ka es krāpju sevi. Viņš man ir kā zāles un inde vienlaikus. Un es esmu totāli atkarīga. Ja viņa kādu laiku nav (nevienā no realitātēm – virtuālajā un īstajā), es slīgstu „Kāda visam jēga?” riņķa dancī. Formāli mazgāju traukus un grīdu, formāli eju uz darbu un formāli valkāju dežūrsmaidu.
..
Laikam jau visvairāk es vēlētos dzirdēt pieredzes stāstus – vai no šāda stāvokļa ir iespējams atgūties? Rakstīt drīkst (un komentāri būs tiešām gaidīti) arī tās, kuras prot dzīvot normāli.
14.08.2017 00:10 |
 
Reitings 48
Reģ: 12.01.2018
Vakardiena, jā, man ir tieši tāpat, kā Tev! Par savu ikdienu nevaru sūdzēties. Varētu pat teikt, ka mana dzīve un ikdiena ir sakārtota, tajā netrūkst pozitīvisma un dzīvotprieka. Esmu arī veidojusi attiecības ar pretējo dzimumu, taču nevienā no gadījumiem attiecības nav spējušas tikt pāri viena gada robežai. Un tad pienāk tie brīži, kad pie apvāršņa parādās viņš... Dzīvojam katrs savā valstī. Iespējams, tāpēc spēju ikdienā normāli funkcionēt, jo palīdz apziņa, ka viņš ir tālu. Taču, reizēs, kad viņš apciemo savu dzimto pusi, pietiek ar vienu viņa ziņu, kā esmu gatava pamest visu, lai tikai skrietu viņu satikt. Esmu savulaik pat pārtaukusi attiecības, lai tikai pavadītu ar viņu kopā vienu dienu... Ļoti labi apzinos, ka nopietnas attiecības mums nekad nebūs, taču, neskatoties uz to, tik un tā vienmēr gaidu, vienmēr ceru, vienmēr ilgojos... Šī gada septembrī apritēs tieši 13 gadi kā šis cilvēks nav pametis ne manu prātu, ne sirdi, ne dzīvi...
18.01.2018 23:57 |
 
Reitings 28
Reģ: 13.08.2017
Jā, apziņa, ka ilgotais atrodas citā valstī, vēlams, citā kontinentā, palīdz. Bet tad viņš atgriežas un atkal "kāpēc viņš vienatnē sēž mājās, nevis brauc pie manis?" jautājumi ir atpakaļ. Un riņķis griežas. Gan jau, ka ir gadījumi, kad tā var muļļāties visu mūžu, bet pārsvarā tomēr tas beidzas ar to, ka vienam uzrodas pastāvīgas attiecības. Tās bailes par to, ka tādas uzradīsies viņam, ir grūti aprakstīt. "Manējam" 7 gadu laikā tādas neuzradās, bet tas stress, kuru es labprātīgi sev šajā sakarā uzkrāvu - godīgi sakot, brīnos (un pateicos kosmosam vai citiem augstākiem spēkiem), ka neesmu iedzīvojusies kādās veselības problēmās (ja neskaitam pastāvīgu nomāktību un depresīvus stāvokļus).
21.01.2018 15:57 |
 
Reitings 4218
Reģ: 29.01.2009
MsFaithfull
Tas nav ne naivi, ne skumji, ja var mīlēt tās parastās un pierastās ikdienišķās lietas, vietas, notikumus un, jā, arī cilvēkus. Tas pat ir tik ļoti veldzējoši, ja pēc tās trakās emociju vētras (mjā, ilgi gan bija tā lielā šūpošanās) var klusi, rimti un mierīgi izbaudīt kafijas aromātu. Un saules lēktu.
.
Tik tiešām, arī vainīgai par to, kas bijis un izbijis, justies nav vērts, vnk pieņemt zināšanai iegūto pieredzi un doties tālāk. Manipulēšana, paštaisnums, upura sindroms un emocionālā šantāža - nu, tas ir parasts gadījumos, kad slīgst tai atkarībā un ir tā mānīgā sajūta, ka bez 'atkarības objekta' dzīves nav un nebūs. Tad gribas ķert un grābt to mirāžu, tērēt tai laiku un enerģiju, jo šķiet, ka kaut kad, kas to lai zina kad, tā mirāža tiks sasniegta.
.
Faktiski iznāk tā - ja kaut kam vajag pielikt lielu laika un enerģijas patēriņu, lai tam tuvotos, un tā arī tas paliek tāls, blāvs un miglā tīts, tad der aizdomāties, vai tie pūliņi ir tā vērti. ;) Tas gan, ka arī reāli mērķi var nebūt vienā mirklī sasniedzami, bet taciņa uz tiem ir skaists sevis iepazīšanas ceļš, līdz ar to - vai vajag visu te, tagad un tūlīt, ja ceļš uz to ir tikpat svarīgs un vērtīgs, kā gala ieguvums? :)
22.01.2018 08:14 |
 
Reitings 28
Reģ: 13.08.2017
kad slīgst tai atkarībā un ir tā mānīgā sajūta, ka bez 'atkarības objekta' dzīves nav un nebūs. Tad gribas ķert un grābt to mirāžu, tērēt tai laiku un enerģiju, jo šķiet, ka kaut kad, kas to lai zina kad, tā mirāža tiks sasniegta.

..
Tieši tā arī ir. Kad biju izsmēlusi normālo paņēmienu klāstu, gribot negribot, nācās ķerties pie muļķīgas zemošanās, pīkstēšanas. Man nav raksturīga tāda vārgulīga lūgšanās no sērijas Vai tad tiešām tu mani nemaz, nemaz nemīli?, bet tas nenozīmē, ka neatradu veidus, kā katru otro vakaru viņam uzmākties (nepārprotiet, ne jau visus 7 gadus, bet noteiktos periodos).
24.01.2018 23:27 |
 
Kārtot pēc: jaunākā, vecākā
 

Pievieno savu komentāru

Nepieciešams reģistrēties vai autorizēties, lai pievienotu atbildi!
   
vairāk  >

Aptauja

 
Vai forumā publiski vajadzētu rādīt arī negatīvos vērtējumus (īkšķis uz leju) komentāriem?
  • Jā, jāredz arī negatīvie vērtējumi
  • Nē, lai paliek redzams tikai pozitīvais vērtējums
  • Nezinu, nav viedokļa
  • Cits